Nešaujiet uz pianistu (3. daļa, morāle)

Rakstu sērijas noapaļojuma gabals.

AUTHOR: MĀRCIS BENDIKS

Februāra vidū kā graujošs fakts mēdijos parādījās ziņa: Trampa reitings 38, pareģotais  pasaules gals tuvojas, mēs taču teicām un tā tālāk un tā tālāk. Tam pretī nāca pa kādai karikatūrai: reitings? Gellapa reitings? Šausmas? Bet tas taču it tas pats Gellaps, kurš pareģoja Klintones uzvaru, vai ne?

Kopš trīsdesmitajiem gadiem Gellapa aģentūra (Gallup, Inc) mēra ASV iedzīvotāju vērtējumu prezidenta darbībai, vienkāršoti jautājot – vai tiek galā ar darbu? Rezultātu sauc approval rating, un tā faktiski ir tā pati metode, ar kuru tiek veidoti mums ierastie reitingi. Atšķirība ir rezultātu pasniegšanas tradīcijā. Pie mums publicētos reitingus iegūst, no pozitīvā vērtētāju procenta atņemot negatīvo procentu, tādējādi rezultāts var būt gan pozitīvs, kā tas ierasti ir Vairai Vīķei – Freibergai un Aivaram Lembergam, gan arī negatīvs, kā decembra beigās publicētajos rezultātos KNAB  – 28, valdība – 55, Saeima – 70. Jā jā, mīnus 70 paliek pēc tam, kad plusi no negatīvā vērtējuma ir jau atskaitīti.

ASV prezidenta approval rating, par kuru mēs dzirdam ziņās, ir mērījuma pozitīvā komponente. Tādēļ mūsu tradīciju ieradušie varbūt arī nesaprata, ko var uztraukties par Trampa reitingu 38, šeit tādi cipari izklausītos tīri jauki. Pārtulkojot mums ierastākā, aritmētika būtu tāda: +38 –56 = –18. Mīnus astoņpadsmit, kā ikdienišķam Latvijas ministram. Tātad skaitlis tiešām zems. Trampa atbalstītāji, ņemot vērā visu vadošo aptauju firmu kaunpilno izgāšanos vēlēšanu prognozēs, noliek to vienā plauktā ar dishonest media un turpina kā refrēnu vai ikkatrā iespējā.

Pamats tam ir nopietns. Paskatīsimies, kā izskatījās vadošo aģentūru prognozes prezidenta vēlēšanu priekšvakarā.

time-prognoze-clint-trump

http://time.com/4561625/electoral-college-predictions/

Augšējā rindā elektoru skaits, kas šai gadījumā ir rezultātu prognoze.

Apkopojot vienā teikumā: Klintone uzvar bez mazākajām šaubām.

Šajā apstulbuma miglā dzīvoja ne tikai viņas kampaņa, bet arī visi tik tiešām visi “solīdie” mēdiji, un kā sekas tam bija labu gribošo politaktīvistu varzas, kas sevi nekaunīgi dēvē par progresīvajiem, triumfālā pašapmierināšanās.

results

http://www.politico.com/2016-election/results/map/president

Neiedziļinoties detaļās, karte pirmajā tuvinājumā līdzīga, bet rezultāts atšķiras. Noticis neiespējamais.

Nākošā rīta realitāti progresīvie nav spējuši pieņemt vēl šodien, un tas ir galvenais iemesls, kādēļ mēs vairs neredzam televīzijas ziņas kā raidījumu, kurā apkopotas reportāžas. Tā vietā mums ir iespēja vērot sociālus un politisku aktīvistus, kas pie reizes saņem žurnālista algu par savu uzskatu propagandu. Sevišķi daiļa bija epizode ar progresīvo sarīkotajiem grautiņiem un automobiļu dedzināšanu zem lozungiem “nepieļausim naidu”. Aktīvie “naida nepieļāvēji” bez mazākās ironijas tika rādīti arī mūsu kanālos, droši vien paļaujoties uz to, ka publikas smadzenes jau ir pietiekoši izskalotas šāda absurda akceptēšanai.

Ap jaunās administrācijas pirmajām darbības nedēļām ir sacelts tik monstrozs troksnis, ka pilnībā ir aizsmērēts ļoti svarīgs jautājums: kā tas varēja gadīties? Kā visi tik vienprātīgi varēja tā kļūdīties? Mēdiju pozīcija tiešām var lielā mērā tikt izskaidrota ar pašu darboņu politiskajām simpātijām, pastiprinātām ar visa mēdiju korpusa īpašnieku nelokāmu atbalstu demokrātu kampaņai. Simboliski šī neobjektivitāte un žurnālistikas politaktīvisms manifestējās ar iepriekšējā artiķelī minēto Newsweek reāli nopublicēto pirmo vāku ar prezidentes Klintones bildi. Apkaunojums uz mūžīgiem laikiem.

Cita lieta aptaujātāji, socioloģisko un tirgus pētījumu firmas un visi šajā reāli lielajā biznesā iesaistītie. Atšķirībā no iepriekšējās šī raksta daļās apcerētā kapu tramvaju aptaujas veicējiem, tirgus līderiem nevar būt izdevīga aplamu prognožu producēšana. Viņu biznesa nākotne ilgtermiņā ir atkarīga no darba kvalitātes, jo falsifikāciju tirgus ir nesalīdzināmi mazāks un ir ne tuvu biznesa brīvas konkurences lauks.

Patapinot no Hercena un Černiševska: kurš vainīgs un ko darīt?

No profesionālā viedokļa svarīgi būtu neiestigt politisku antipātiju šabašā, bet gan mēģināt saprast, kā visa industrija ir pieļāvusi tik graujošu kļūdu, un kā rīkoties turpmāk.

Pirmajā nedēļā pēc Trampa uzvaras vai visi pētījumu biznesa grandi metās skaidrot, kas tad īsti bija novedis pie tik vienprātīgi aplamām prognozēm. Pat tikai neliels šī materiāla apkopojums būtu pārāk apjomīgs bloga formātam, tādēļ iesaku interesentiem parakāties pašiem. Kā paraugu piedāvāju vienu ļoti raksturīgu piemēru, ko publicēja solīdais REUTERS par savu prognozētāju neveiksmi, to var palasīties šeit https://goo.gl/G3o5TV

Svarīgākais apsvērums, kas būtu jāņem vērā, ir tas, ka aptaujas sabiedriskās domas mērījuma sadaļā bija pieņemami pareizas. Jā, tā nav pārrakstīšanās. Aptaujas rādīja nelielu pārsvaru Klintonei, ar ierastu mērījuma kļūdu. Un šī raksta sākumā karikaturizētais jautājums, vai jāņem par pilnu prezidenta reitings, ja to dod galīgi aplamu prognožu autori, jāatbild ar “jā”. Jo viņi mēra noskaņojumu. Ko pajautā, to arī uzzin, un saliek tabulās.

Vēlēšanu nakts skandāls bija par prognozēm, nevis mērījumiem.

Neliela atkāpe ilustrācijai. Mūsu pašu partiju reitingi veidojas no aptaujām, kurās uzdod jautājumu “Par kuru partiju jūs balsotu Saeimas vēlēšanās, ja tās notiktu šodien?”. Un saņemtās atbildes apkopo tabulās, un rezultātu izvilkumus publicē. Bet tie ir mērījumi. Tad šo mērījumu paņem ziņu raidījums, skaitļus saliek uz liela ekrāna, un stāsta apmēram tā: 5% barjeru pārvarētu šie, bet šamie atkal nē. Bet tas nav mērījums, tā jau ir primitīva, amatieriska prognoze, kas balstās naivā pieņēmumā, ka vēlēšanas izšķirs tie, kas dod konkrētu atbildi, nevis tie, kas vēl nav izšķīrušies, vai arī negrib teikt.

Pievērsiet uzmanību kaut vai vārdu formai. “Par ko jūs balsotu, ja vēlēšanas notiktu…” Balsotu. Tas ir pieņēmums, ko es darītu, ja būtu, tas kas nav. Ja vēlēšanas notiktu. Bet nenotiek jau. Ir tikai aptauja. Un varbūt es tik tiešām balsotu, ja notiktu, vismaz es tā šobrīd domāju, ka būs jauks laiks, brīva skaista diena, un es pacilātu un patriotisku domu pilns cēli došos uz vēlēšanu iecirkni.

Iedomāsimies aptauju 20. decembrī par to, vai jūs sāktu cītīgi apmeklēt sporta nodarbības, ja jaunajā gadā izrādītos, ka jūsu svars ir pieaudzis drusku vairāk par zināmu robežu. Rezultāti būtu ļoti pozitīvi, un ziņās mēs dzirdētu, cik ļoti lielu uzmanību iedzīvotāji pievērš savai veselībai, it īpaši svētku laikā, un lielākā daļa no viņiem dotos uz sporta nodarbībām. Un pienāk 6. janvāris, pie trenažieriem tik tiešām ir pieplūdums, lai arī kādas 10x mazāks, nekā aptaujā nomērītais, un sporta zālēs populārākais ir specpakalpojums: viens trenniņš ar četriem selfijiem izvietošanai sociālajos tīklos.

Iepriekšējās sadaļās apskatījām piemērus no Saeimas 1995. un 2002. gada vēlēšanām, kurās akcents bija uz “kautrīgajiem” vēlētājiem un nepareizo projekciju attiecībā uz “neesmu izlēmis”. ASV prezidenta vēlēšanas iezīmē pilnīgi citu un ļoti būtisku atšķirību, jo nevelkot garumā jāsaka, ka vainas uzvelšana “kautrīgajiem” šeit ir pilnīgi nevietā.

Pārfrāzējot Raini: ir katram dibens jāpaceļ

Galvenā prognozētāju kļūda bija nevis aptauju dati, bet gan to interpretācija. Līdzīgi kā ar naivo tēlojumu par trenažieriem, aptauja jautā “par ko tu balsotu”. Tas ir, ja tu aiziesi uz vēlēšanām, uz kurām tu domā, ka tu aiziesi, jo laiks būs jauks, tev būs svētku diena, un tu taču esi patriots, skaidra lieta, ka aiziesi. Un tad tu balsotu par to un to. Pierakstam tabulā. Pirmajā daļā bija ilustrācija no Kāzām Maļinovkā, tur aptaujā par ložmetēju skaitu atbilde bija ciets “septiņi”. Kad sākam pētīt dziļāk, rezultāti izrādās pagalam citādi.

Līdzīgi prezidenta vēlēšanu reizē. Mēdiju apdūmotie progresīvie pretnaida cīnītāji skaidri zin, ka vēlēšanās piedalīsies un ka balsos par demokrātiem. Bet reāli, kad pienāk reize savu pakaļu no dīvāna pacelt un pamest televīzora apšarmojošo auru, ak jā, tad notiek kā jaunā gadā ar trenažieriem. Daži skaitļi ilustrācijai: par Obamu nobalsoja 2008. gadā ap 53%, 2012. – 51%, bet par Klintoni 2016. – 48%.

(Maza piezīmīte. Mēdiju bezkaunīgās aurēšanas rezultātā vairumam skatītāju radies iespaids, ka par Klintoni būtu nobalsojis vēlētāju vairākums. Tā ir kārtējā progresīvo logu dauzītāju manipulācija. Viņa gan kopumā saņēma par nepilniem diviem miljoniem balsu vairāk par Trampu, bet ne vairākumu, atšķirībā no Obamas.)

Kur tad palika prognozētais vairākums? Mājās. Vai krogā, vai pie sievasmātes, vai nu vēl nez kur. Obamas dēļ piepūlēties un aiziet līdz iecirknim rindā pastāvēt, o jā, tas ir kūl. Bet par to nogurušo garlaicīgo balto dāmīti? Nu protams, es par viņu, jā jā. Dīvānā. Toties liberāltukšdiršanas aizkaitinātie strādnieki, kuriem moralizēšana par Trampa izrunāšanos pie vienas vietas, tie piecēlās uz aizgāja. Tieši tur, kur nebija prognozēts, un ASV elektorālās sistēmas rezultātā deva pārliecinošu uzvaru visiem guru par izbrīnu un apkaunojumu.

Nešaujiet uz pianistu. Nevainosim aptauju veicējus. Nu jau gadsimta garumā nostabilizējusies pārstāvnieciskā demokrātija izveidojusi biotopu, kurā cits no cita ciešā atkarībā dzīvo gan politiskās partijas, gan mēdiji, gan aptauju veicēji. Vieni stumj tekstu, otri bazūnē, trešie nomēra, kā ir veicies. Un šādā sistēmā bazūnētāji, tie, kuri varēja lemt, kas ir tautai svarīgs un ieskalojams, bet kas lai paliek bez tiražēšanas, kļuva par galvenajiem šajā simbiozē.

Kā jau šeit blogā esmu aprādījis iepriekš, šis biotops ir izārdīts. Mēdiju universālas kundzības laikmets ir beidzies. Pamatā tehnoloģisku iemeslu dēļ: informācijas masveida izplatīšanai vairs nav nepieciešams starpnieks, un jaunā tehnoloģija piedevām ir lētāka. Pats vārds mēdijs nozīmē “starpnieks”. Tas var būt noderīgs, bet vairs nav obligāti nepieciešams. Tehnoloģijas izrāvieniem mēdz būt sākotnēji neparedzamas sekas. Tā grāmatu iespiešanas tehnoloģijas izplatība iznīcināja klosteru monopolu uz zināšanām, kam sekoja katolicisma varas monopola sagraušana.

Многие вещи нам непонятны не потому, что наши понятия слабы; но потому, что сии вещи не входят в круг наших понятий. / Козьма Прутков

Источник: http://si-sv.com/board/kozma_prutkov/15-1-0-38

Jaunajā, platformu komunikāciju pasaulē, nepieciešami jauni mērījumu un analīzes instrumenti, kas ņemtu vērā patērētāju sabiedrības realitātes. Kozjmas Prutkova vārdiem sakot, aptaujātāju priekšstati paši par sevi varbūt nav vāji, gluži vienkārši apskatāmais priekšmets ir ārpus viņu priekšstatiem.

Šeit pieskaršos tikai pāris faktoriem.

Tās nedaudzās firmas, kuras bija spējīgas iedot prognozi apmēram 50:50, ņēma vērā faktorus, kuri līdz šim ir palikuši nenovērtēti. Viņu analīze bija virzīta uz respondentu emocionālitātes līmeni. Jo pārliecinātāks, aizkaitinātāks un niknāks ir vēlētājs, un viņam šķiet, ka caur vēlēšanām viņs var ļaut šīm emocijām izeju, jo ticamāk, ka viņš ne tikai atbalstīs aptaujā, bet arī vēlēšanu iecirknī. Metodes, kas dod iespēju vērtēt šo aspektu, ir jau diezgan attīstītas, tikai līdz šim netika lietotas vecajā partiju/mēdiju purvā.

Vajadzību pēc jauniem analīzes instrumentiem pastiprina arī sadzīviski apsvērumi. Neapšaubāmi, ka tiešās aptaujas, lai arī ir dārgas, dod stabīlākus rezultātus. Problēma pakāpeniski briest tajā, ka aizvien lielāka iedzīvotāju daļa tādā veidā vairs nav sasniedzama. Detalizētāka argumentācija lai paliek vaļīgākam brītiņam, bet es domāju, ka katris trešais no šī ieraksta lasītājiem krietnu daļu sava laika nav sastopams deklarētajā adresē – vasarā pa jūrmalām, rudenī iepirkšanās Eiropā, ziemu un pavasari jāslēpo kalnos, un skat jau atkal vasara un priežu gaiss. Savukārt tie, kuri bauda šo gaisu pastāvīgi savās Bulduru mājiņās, nezkādēļ aptaujātājus nesastop, vai pareizāk sakot, tie nesastop viņus. Interneta aptauju paneļi šai ziņā ir caurspiedīgāki, bet tie nespēj dot vajadzīgo sadalījumu. Kā redzam arī no kapu tramvaja pieredzes, aptaujāto Latvijas iedzīvotāju vidū ar augstāko izglītību tur bija pāri par 60%, tai laikā reāli tādu ir turpat trīs reizes mazāk. Un neviena no šobrīd lietotām standartmetodēm nedod iespēju izsvērti novērtēt atbildes emocionālo komponenti. Bieži vien izšķirīgi svarīgo. 

Otrs tikpat svarīgs faktors ir jaunās lietu kārtības piedāvātais informācijas aprites ātrums. Pieminētās tiešās aptaujas, lai savāktu reprezentācijai nepieciešamo apjomu un izlasi, turpinās vismaz dienas divas, bet bieži vien ilgāk. Mēdiju kundzības laikmetā tas bija pieņemami – kamēr politiķi izdomāja savu sakāmo, kamēr sasauca preses konferenci, kamēr žurnālisti samontēja sižetu, un tad vēl redakcija izlēma, vai tas vispār ir noticis – pāris dienu bija normāli. Bet ne vairs tagad, kad televīzija ķerdama grābdama cenšas pārstāstīt to, kas tviterī notiek vienā momentā, un uz ko rodas auditorijas acumirklīga reakcija. Esmu optimists tai ziņā, ka lielais bizness pratīs izmantot jaunās iespējas, lai tiktu galā ar jaunās situācijas radītajiem uzdevumiem. Mums pa tam lāgam jālieto, kas ir. Nešausim uz pianistiem. Jaunas klavieres gādās lieli puikas, mums jādara savs darbs, rēķinoties ar šeit un šobrīd pieejamo instrumentu iespējām.

piano

Ja vēlies saņemt ziņu par jaunu publikāciju blogā nevis kā visi mirstīgie dienas rītā ap 8:30, bet reizē ar dažiem izredzētajiem jau iepriekšējā vakarā, tad spied “Follow” lapas apakšā, labajā pusē.

Ikviena raksta vai fragmenta pārpublicēšanas gadījumā atsauce uz autoru, tīmekļa vietni un ērla Egila 925. gadā pēc Kr. noslēgto līgumu ar kuršu ķēniņu Lokero ir obligāta. Allr nyta af allr staðr och orðtæki af denna rún måste geðjaðras och bandas med båda mannaforrá, nettstaddr och aftale gørt mellan jarl Egil och kurones riki Lokero den år 925 efter født af ókunnigr kille.
Advertisements

2 thoughts on “Nešaujiet uz pianistu (3. daļa, morāle)

Ieraksti savu komentāru

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s