Vēstures ironija jeb vieglu garu

No redaktora Benedict Ingibjorg:

Pirms nedēļas liegi kā rīta migla pār Mjóifjördu Latvijas masu mēdijiem pārslīdēja ziņa, ka Valsts prezidents Raimonds Vējonis uzticējis Latvijas ārkārtējā un pilnvarotā vēstnieka pienākumus Irākā veikt Pēterim Kārlim Elfertam.

Šis jaunums visupirms atsauca atmiņā vikingu cienīgas bārdas nēsātāja Kārļā Marksa atziņu, ka vēsturē traģiski notikumi atkārtojas kā farss. Pēc tam notika kā Holivudas filmā – atmiņas laikā atcerējos vēl vienu rakstu darbu. Tas ir mana latviešu brālēna Mārča Bendika vingrinājums intervijas žanrā. 2003. gada jūnija “Rīgas Laikā” bija publicēta Mārča saruna ar uzminiet ko! Tieši tā – ar Pēteri K. Elfertu. Toreiz sarunas iemesls bija Latvijas Ārlietu ministrijas nodoms sūtīt savu pārstāvi uz Bagdādi, lai sniegtu padomus daudzcietušajai arābu tautai autoritāras pagātnes seku likvidēšanā. Ņemot vērā pašu latviešu visai nožēlojamos panākumus savu komunistu atmaskošanā, visnotaļ interesanti šķita demokratizēšanas ekspertam uzdot dažus jautājumus.

Jūsu uzmanībai publikācija no žurnāla “Rīgas Laiks”.

Protams!

Saruna ar Pēteri Elfertu

Publicēts žurnālā “Rīgas Laiks”  2003. gada jūnijā

Autors: Mārcis Bendiks

Neatkarības dienas svinības un simbolu pārpilnā uzvara hokejā pār Krievijas izlasi aizēnoja kādu citu 4. maija TV Panorāmas sižetu, kurā bija stāstīts par Latvijas oficiālu dalību starptautiskā sanāksmē Bagdādē. Mēs tiekot aicināti palīgā Irākas atjaunošanā, kā eksperti un pozitīvas pieredzes avots. Nu gan brīnumi! Nepietiek ar to, ka paši gadiem ilgi netiekam galā ar savu totalitāro pagātni, bet te vēl uzbāzīsimies ar šo putrošanos citiem. Tādēļ sižeta teksts man šķita ievērības cienīgs, un es lūdzu Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas parlamentāro sekretāru Pēteri Elfertu pārlūkot to vēlreiz un pakomentēt to. Tiekamies omulīgā Vecrīgas krodziņā, un nolasu Elfertam TVP dzirdētā Daiņa Miķelsona veidotā sižeta fragmentus: “Sarunās ar Irākas civilās administrācijas vadību Elferts pārliecinājies, ka Irākas atjaunošanā un demokratizācijā būs iespēja piedalīties gan mūsu ekspertiem, gan uzņēmējiem. Elferts saskata arī virkni citu līdzību starp pašreiz notiekošo Irākā un piedzīvoto Latvijā pirms 13 gadiem.”
Un tālāk paša Elferta teiktais: “Manuprāt, būtu daudz lietderīgāk nevis sūtīt, piemēram, līdzekļus Sarkanajam Krustam un Apvienotajām Nācijām, bet šī ir lieliska izdevība, kur sakrīt mūsu ekspertu zināšanas ar Irākas tautas vajadzībām.”
Pārjautāju, vai žurnālisti no Elferta un es, savukārt, no TVP esmu pareizi sapratis, un vai Elferts arī šobrīd domā tāpat? Saņēmis apstiprinošu atbildi, ķeros pie mēģinājuma noskaidrot, kuras gan ir tās jomas, kurās “sakrīt mūsu ekspertu zināšanas ar Irākas tautas vajadzībām”?

Pēteris Elferts: Īstenībā ir jautājums, kur to mums nav. Mēs esam pārgājuši no totalitāra režīma uz sistēmu, kura ir demokrātiska. Un tālāk seko uzskaitījums, sākot ar totalitārisma seku dokumentēšanu un likvidēšanu, un beidzot ar administrāciju, pašvaldībām un ražas ievākšanu.

Es atgriežos pie raidījumā izskanējušās un paša Elferta aprakstītās analoģijas starp šodienas Irāku un notikumiem pie mums 1988. un  1991. gadā.

Continue reading “Vēstures ironija jeb vieglu garu”

Advertisements

“Nedēļa ir ilgs laiks politikā”

Vārnu brīvciema gals britu iekšpolitikas formātā

Viena no publiskās komunikācijas vienkāršākajām kārtulām kategoriski paģēr: nekad nesākt ar atvainošanos. Prasība vietā, jo kārdinājums ir milzīgs. Tā šonedēļ šai blogā bija paredzēta otrā daļa tēmai par gaismas spēkiem, par to pašnāvniecisko ņemšanos gan šobrīd notiekošajās franču, gan uz rudeni gaidāmajās vācu vēlēšanās. Ar manis jau smalki iecerētu gudru prātošanu, ka demoralizētajiem britu intstitucionētajiem kreisajiem – leiboristiem – savu pozīciju jaunatrašanai vēl līdz 2020. gadam laika gana, britu premjere tak atkārtoti noliedza pirmstermiņa vēlēšanu rosināšanu.

Bet politiskais laiks savā ritējumā ne tikai nesaskan ar Ņūtona absolūtā telplaika linearitāti, tas arī nav skaidrojams ne einšteiniski, ne stīven_hokingiski, te vienīgais ceļvedis varētu būt britu premjerministram Harolda Vilsonam pierakstītais šķietami vienkāršais novērojums, kas likts šīs replikas virsrakstā. [Autorība šeit: http://bit.ly/2pfqF0N%5D. Solītais raksta turpinājums bezcerīgi novecojies vienā dienā, jāatvainojas un jāsāk pēc brītiņa no jauna.

Ja nu kāds palaidis garām, kas īsti noticis vecajā jaukajā Anglijā, pāris teikumu breksitiskās drāmas jaunās ainas aprakstam. Nu jau kārtējā britu sabiedriskās domas aptauja rādīja tik lielu konservatīvo pārsvaru, ka premjerei Terēzai Mejai bija jāmet kauns pie malas, jānāk klajā ar pilnīgu iepriekšējās tēzes noliegšanu, atsaucoties uz aktuālo nepieciešamību visnotaļ nodrošināt, gādāt, garantēt un ko nu tik tur vēl ne, un iegrūst kreisos grāvī. Politiskās nevajadzības un marginālisma grāvī, uz kura malas tos ir uzvilcis pašreizējais frīkiskais līderis un apstājies tur, dziļdomīgi žvangājoties. Nu kā var neiespert tādā momentā, kārdinājums nepārvarams. Tikpat kā sākt tekstu ar atvainošanos.

Continue reading ““Nedēļa ir ilgs laiks politikā””

Gaismas spēku suicīds (I daļa)

jeb Sniegbaltītes pamāte pret karali Līru

AUTHOR: MĀRCIS BENDIKS

Francijas prezidenta vēlēšanu kampaņa attīstas pēc tā paša scenārija, ko jau apskatīju Austrijas vēlēšanu sakarā: valdošo partiju oficiālie pārstāvji netiks finālā. Pēc sociologu branžas globālās izblamēšanās pērnā gada svarīgāko notikumu prognozēšanā nešķiet prātīgi uzņemties kaut jel kādu atbildību par aptauju datu interpretēšanu, tomēr viens ir skaidrs: valsts populārākā politiķe ir Marina Le Pena, kura klasifikācijas labad tiek skaitīta pie galēji labējiem. Lai kaut kā šo eirorastiem neērto situāciju appušķotu, viņai permanenti uzkarināta populisma birka.

Maza atkāpe par birkām. Mūsu pašu atmiņā no astoņdesmitajiem gadiem mēs zinām, kā atšķīrās vadošo un virzošo uzkārto birku nēsātāji: buržuāziskie nacionālisti savā vairumā prata runāt trīs valodās, no kurām divās brīvi, bet internacionālisti – tikai vienā, pie kam ne vienmēr bez grūtībām. Līdzīgi šodien ar populisma birku, ko visu nokrāsu eirorasti izmanto kā derogatīvu klasifikātoru. Viņu valodā populisti ir tie, kas runā tautai saprotamiem vārdiem un sola darīt skaidras, vienkāršas un izpildāmas lietas, tādas kā robežu kontrole, valsts suverenitātes atgūšana utt. Tas esot tik slikti, ka ne izsacīt. Vadošie un virzošie turpretī sola vai nu nesaprotamas, vai neiespējamas, vai arī gluži vienkārši nepieņemamas lietas, kuras tātad ir kas populismam pretējs.

Francijas prezidenta vēlēšanu formula gan jau nodrošinās rezultātu, par kuru eirorasti varēs raportēt kā kārtējo uzvaru: populisms sakauts, urrrā!. Proti, otrajā kārtā sacenšas pirmās kārtas divi populārākie, un tad izrādīsies, ka sakostiem zobiem gan tradicionāli labējie, gan kreisie, gan galēji kreisie (uzmanību! tos nedrīkst saukt par populistiem, tur ir komunisti, maosti, anarhisti un visādi citādi gaismas spēkiem noderīgi ļauži!) nobalsos ne tik daudz par kādu, cik pret Le Penu. Un uz šī kārtējās gaismas spēku uzvaras fona otrā plānā paliks jautājums: kas noticis ar vadošajiem un virzošajiem? Jo otrās vēlēšanu kārtas favorīts Emanuels Makrons nav ne labējo istablišmenta, ne oficiāls sociālistu kandidāts, formāli viņam nav pat partijas. Visu pēckara periodu ir valdījuši tieši šie, prātīgie sociālisti vai korekti labējie, līdz šai reizei. Nīderlandē labējie izspruka, negaidīti uzbrūkot ar galēji labējiem nozagtiem ieročiem, bet kreisie klupa un krita tā, kā sen nebija redzēts.

Kas noticis ar sociālistiem? Kur palikuši kreisie?

Esam apraduši, ka pēc eksaltētā čekista Bojāra ārdīšanās Latvijā sociāldemokrāti vairs nav organizēts spēks, bet Francijā?! Bezmaksas veselības aprūpes un izglītības leiputrijā, kurā ienākuma nodoklis ir no 14% līdz 45%, bet darba nedēļa 35 stundas (un tas ir tikai tad, kad nestreiko)? Uzvarējušā sociālisma paraugkolhozā! Kur ir uzvarētāji?

Continue reading “Gaismas spēku suicīds (I daļa)”

Vai nu vai

Pats muļķīgākais, ko šajā dzīvē varam izdarīt, ir traucēt mākslinieku viņa radošajā procesā. Bet ziņkāre urda, neliek mierā, sak’ dod palūrēt. Tā arī šobrīd vispopulārākais mana bloga autors Mārcis Bendiks sagumis pār darba galdu, tulznām pirkstu galos vērpj vārdu virtenes jaunajam Lieldienu rakstam. Aiz loga virpuļo cīruļputenis, Odins svin kāzas Valhallā, bet raksts top.

Paceļot noslēpuma plīvura stūri, varu dot mājienu, ka publikācijas tēma šoreiz būs Eiropas kreiso politiķu kora mēģinājumi izpildīt savu gulbja dziesmu īpaši iemidzinošā manierē. Bet var arī sanākt, ka raksts būs par labējiem politiķiem, kurus apstākļi spiež mācīties provinces strādnieku izrunu un žargonu. Vai nu vai nu – līdzīgi kā gadījumā ar Rūjienas saldējumu – tas būs ar rozīnēm vai ar riekstiem, bet nekādā gadījumā nebūs ar rozīnēm un riekstiem.Rujienas saldejums BIG

Tiksimies Lieldienās!

 

Politiķis – rentgens

Šodien NATO dzimšanas diena. https://twitter.com/NATO

Tas ir labs iemesls, lai atgādinātu par Lielo politiku un Politiķiem. Viens no šiem “ar lielo burtu” ir Kaspars Veinbergers Caspar Weinberger via Wikipedia

Tiem, kuri spēj novērtēt nopietnu tekstu un lasa mūsu tekstus datora vai planšetes ekrānā, būs intelektuāla bauda izlasīt 1999. gada “Forbes” publicēto, NATO dibināšanas 50. gadadienai veltīto Veinbergera komentāru.

forbes_nato_1999

Šodien mēs esam NATO. Bet mūsu mazajiem politiķiem gribētos atgādināt vienkāršiem un saprotamiem vārdiem: “Visu naudu Zemessardzei!”*

*Mārcis Bendiks

Blogā iepriekš publicētais par drošības un NATO tēmu:

VIDEO             M. Bendiks LNT studijā: Visu naudu Zemessardzei!

Darvins, zaļie un sarkanie

jeb pastāvēs, kas pārvērtīsies

AUTHOR: MĀRCIS BENDIKS

Apbrīnojami izdevās Tomam Bricim vienā teikumā apgānīt trīs svētumus: atsevišķi ņemtu leģendāru brīvības cīnītāju Īvānu, plus visu Tautas Fronti kā tādu, un vēl piedevām, kas sevišķi aizskaroši, barikādes. Par dramatisko sašutuma izvirdumu var papriecāties šeit: http://bit.ly/2oswftj

Jau pirmais pārmetums izsmeļoši raksturo situāciju: kā tu, Tomiņ, neatceries, kā mēs visi stāvējām uz barikādēm… Tiešām Tomiņ, kā nav kauna, tu esot dzimis 1986. gadā, tātad tobrīd tev bija jau pilni četri gadi, nu kā var neatcerēties. Vēsturiskā atmiņa un paaudžu maiņa ir plaša tēma, par to kādreiz citreiz.

Cirks ap cirku man atgādināja par kādu citu aspektu, par to, kā sabiedrības sajūsma rada gan varoņus, gan diskusiju tēmas. Atcerējos kaismīgo komunistu Īvānu, kura iekļaušana kompartijas XIX konferences delegātos bija labo komunistu uzvara, un apcerēju, kāpēc cits komunists, augsts partijas funkcionārs Anatolijs Gorbunovs, kurš tikai gadu pirms LTF tapšanas uzraudzīja demonstrantu piekaušanu pie Brīvības pieminekļa, kļuva par atjaunotās varas pirmo personu, bet ausekļainā džemperīša valkātājs Īvāns tikai par vietnieku.

psrs ap deputati uldis briedis

PSRS Augstākās Padomes deputātus pavada uz Maskavu.

Foto: Uldis Briedis

Politiskā izdzīvošana ne vienmēr paģēr pretinieku giljotinēšanu, kas bija mūsdienu demokrātijas aizsācēju iecienītākais instruments, vai iznīcināšanu gulagā, rūpnieciskāko no komunisma celtniecības metodēm. Pārstāvnieciskās demokrātijas apstākļos izšķiroša ir varas nesēju spēja pielāgot savu programmu un publisko komunikāciju būtiskām pārbīdēm sabiedrības dienas kārtībā. Šī nav kāda brīnumaina jauna metode, izsekot šai likumsakarībai var visā rakstītās vēstures garumā.

Iztiksim šoreiz bez pārāk plaša tvēruma, lai ilustrācijai viens piemērs no 20. gadsimta pēdējās ceturtdaļas Vācijas politiskās vēstures.

Continue reading “Darvins, zaļie un sarkanie”