Nauda, sabiedrotie un smakas I

Divi blakussecinājumi no trakās “banku nedēļas”

Kaislības ap bankām un baņķieriem pēc pāris nedēļu šekspīriskas spriedzes pārgājusi ierasti birokrātiskas gaudenības fūgā: vienā balsī skan “gaidīsim piedāvājuma izvērtējumu”, otrā “izmeklēšana būs panākumiem bagāta, un nekādā gadījumā ne ilgāka par pusgadu”.

Tā kā abi sensacionālie notikumi, gan valsts centrālās bankas vadītāja aizturēšana, gan nāves spriedumu saturoša īsziņa attiecībā uz trešo lielāko valsts komercbanku, sakrita laikā, tad neizbēgami sākās teoriju būvdarbi. Tos pastiprināja iesaistīto pušu apgalvojumi, ka katrs ir nomelnots un nomelnotājs droši vien ir tas otrais. Publisku, Bauskas tantei Martai saprotamu, pierādījumu gan nav, bet tas tak ikurāt labi teoriju attīstīšanai.

Tā kā karadarbība no vērienīgu manevru epohālās romantikas pārgājusi utainu ierakumu ikdienā, apskatīšu divas tēmas, kas šajos notikumos uzzibsnīja, bet nodzisa publicitātes smogā.

Pecunia non olet

Vispārējā sašutumā par ļauno krievu naudu un tās graujošo ietekmi uz latvju tautsaimniecību uzšķīlās blakus tēma: kā nav kauna ņemt šo smirdīgo naudu tik debešķīgi tīrai lietai kā mūsdienu māksla! Kauns, nodevība, visus pakārt, dedzināt un mest Likteņupē, vot tā!

Piesaukts tika arī augstāk driķētais teiciens, burtiskā nozīmē “nauda nesmird”, bet kura lietotāju vairākums ierastā kārtā nezina tā izcelsmi. Nelielai atkāpei atgādinājums.

Teiciens tiek pierakstīts imperatoram Vespasiānam, kurš tā atbildējis dēlam Titam par urīna izmantošanas nodokli no publiskajām čurātuvēm Romas Cloaca Maxima sistēmā. Pasvītrosim, atšķirībā no pašreizējā priekšstata, ka nauda jāņem no čurātājiem, Vespasiāna nodokli maksāja urīna lietotāji, jo tā bija svarīga izejviela amatniecībā – ādu miecēšanā, audumu krāsošanā u.c.

Tātad darīšana šeit bija ar reālu eko sistēmu, kuru apmaksā nevis spiedīgos apstākļos nonācis garāmgājējs, bet tā laika industrija. No kā fisks iegūst līdzekļus armijai, daiļajām mākslām un izpriecām. Imperators pamatoti uzskatīja, ka nauda nesmird, ja reiz tā iet caur valsts kases šķīstītavu.

Līdzīga sistēma, lai arī lietotāja apmaksāta, finansēja daiļās mākslas sovjetu režīmā. Katrs, kurš nopirka mantu, kuru ražoja kāds ar peļņu strādājošs Mukosranskas kombināts, ar savu artavu pabalstīja gan armiju, gan miliciju, gan čeku, nemaz nerunājot par ieslodzīto vergu darbu, kurš bija nepieciešams vai ikkatram koku un metālu saturošam izstrādājumam. Bet daļa šīs naudiņas caur sovjetkultūriestādēm nonāca pie padlatvijas māksliniekiem, un tie varēja izpausties par vergu darba un sūdmēbeļu pārdošanas atlikuma grašiem. Gaišie spēki, paralēli vaimanāšanai par čekas maisu atvēršanas apokaliptisko ļaunumu, aumež stingri nosoda baņķieru netīrās naudas ziedošanu mūsdienu mākslai. Kāds kauns, kāds ārprāts!

Uz mirklīti iedomāsimies, kas notiktu, ja mums nebūtu diezgan civilizētās kārtības ziedojumiem cēliem mērķiem. Šobrīd daļu no peļņas uzņēmējs var novirzīt pa taisno daiļajām mākslām, apejot kultūrkapitālus un komitejas sakariem ar ārzemju tautiešiem. Ja tā nebūtu, nauda nonāktu valsts kasē, tiktu izārdēta tās svaidītajās liesmās, un jau kā nesmirdīga, pēc suškas – utruskas dažādos nemaskētu liekēžu un kautrīgu zaglēnu kantoros, atgrieztos turpat, nu tikai kādā ceturtā daļā no iepriekšējās shēmas. Toties nesmird, biedri mākslinieki, un novērsta iespēja apiet to pašu nesmirdīgo sovjetu sistēmas stiprinātāju kohortu.

0000044_ART_LARGE_UTF-8Prezidijswl

Ņemot vērā reālos skaitļus, šāda ziedošana pa taisno, apejot sistēmiskos parazītus, atņem sistēmas uzturētājiem miljonus. Un par daļu šajā dažmiljonu pīrāgā var arī pašausmināties, it sevišķi, ja tas notiek par mazu, bet taisnīgu atlīdzību. Tas gan netraucē maigi sažūžoties ar spēļu eļļu un ātro kredītu gādāto pienesumu, kurš piesūcies asarām un izmisumu, toties ir valsts kases dzīvinošo svēto liesmu attīrīts.

Būtu beidzot jāsaprot, ka naudas dalīšana tīrā un netīrā ir politiska izšķiršanās, ne abstrakti objektīva zinātne. Vai tie godīgie bāleliņi, kas desmit gadu par padsmit miljoniņiem “programmēja” e–veselību, drīkst iet uz Brīvdabas muzeja tirdziņu? Nauda tak skaidri izplinderēta, par tīru un godīgu nav saucama nu itin nekādi, un šādu puszagtu naudu iesmērēs kādam mūsu kolektīvās sirdsapziņas uzturētājam? Āpāc!

Nauda nesmird, vai tā būtu ievākta Romas impērijas čurātuvēs vai Rīgas Centrāltirgū. Smird demagoģija, smird divkosība, smird pēkšņā apgaismība, kurai jāuznāk pēc pavēles no centra. Lai teicam slavu un pateicību mūsu ieņēmumu dienestam, kurš novērš ikkatru smaku, vismaz attiecībā uz citu cilvēku naudu.

Turpinājums sekos.

 

Ikviena raksta vai fragmenta pārpublicēšanas gadījumā atsauce uz autoru, tīmekļa vietni un ērla Egila 925. gadā pēc Kr. noslēgto līgumu ar kuršu ķēniņu Lokero ir obligāta. Allr nyta af allr staðr och orðtæki af denna rún måste geðjaðras och bandas med båda mannaforrá, nettstaddr och aftale gørt mellan jarl Egil och kurones riki Lokero den år 925 efter født af ókunnigr kille.

Advertisements

3 thoughts on “Nauda, sabiedrotie un smakas I

Ieraksti savu komentāru

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s