Zvaniņš skan, zvaniņš skan…

Rudenīga replika par “gaišo spēku uzvarām”

Līdz mūsu pašu Saeimas vēlēšanām nu jau mazāk par divām nedēļām atlicis, sākas nepārtrauktu diskusiju, politreklāmu un prognožu drudzis. Mūsu politteātrī skan otrais zvans, skatītājiem jāpamet bufete un jāatgriežas zālē.

DalbySpringsTxCemeteryBell0409BG

Šķiet, ir pēdējais brīdis mazam starpsaucienam par “lielo bildi”, lai tās kontekstā mūsu patreizējā turbulentā situācija nešķistu unikāla. Vēl vairāk, tā aumež labi iekļaujas kopējā Eiropas politainavā.

Par vecās politiskās elites zaudējumiem un pat katastrofām esmu rakstījis iepriekš.

Neēdiet dzelteno sniegu aiz jurtas

Eirorastu salnas nokostie populisma asni

Turpmākie notikumi iet tai pašā musturī: vecās partijas cieš smagus zaudējumus, un tam seko notikumu attīstības divi varianti: (1) populisma vētru pārdzīvojušiem samest kauliņus kopā un pasludināt to par uzvaru, jo raugi, pats sliktākais ir it kā novērsts – tā bija ar Austrijas prezidenta un Nīderlandes parlamenta vēlēšanām, vai (2) kaktos smilkstēt un bezpalīdzīgi skatīties, kā pie varas nāk pilnīgi jaunas sejas visnotaļ raibos grupējumos, kā tas notika Itālijā.

Pirmais scenārijs tūlīt atkārtosies Zviedrijā, jo gan tradicionālie kreisie, gan labējie, kas konsekventi veduši savu valsti pretī migrācijas krīzei, smagi dabūja pa ļipu. Valdību nevar izveidot ne vieni, ne otri, bet sadarboties ar reālus panākumus guvušajiem sliktajiem (un zviedru priekšstatos šamie ir ļoti ļoti slikti) nedrīkst neviens sevi cienošs pareizais.

Gan itāļu, gan zviedru sabiedrībai šāda notikumu attīstība vēl pirms kādiem dažiem gadiem šķitās pilnīgi neiespējama, bet nu tas ir noticis. Tikpat neticams kā breksits britu salās un Trampa prezidentūra ASV.

Šīs replikas mērķis nav vispusīgi un smalki analizēt iemeslus, kas, no vienas puses, noveduši pie šādiem rezultātiem, un no otras – ilgstoši aklinājuši istablišmentu, neļaujot tam izvērtēt savas ilgstošās ignorances iespējamās sekas. Droši vien pie šīs tēmas būs jāatgriežas tumšos rudens vakaros.

Manuprāt svarīgi šai brīdī ir pavisam skaidri apzināties, ka ierastā Eiropas kārtība velk savu dvašu ar lielu gārgšanu, un tās izdzīvošana nepavisam nav garantēta.

C-SnKfXUAAAxd4P

ES stabilitātes balsts ilgstoši ir bijis Vācija, tās politiskā prognozējamība un ekonomiskā varenība. Vai nu pie varas būtu labējie konservatīvie, vai mēreni kreisie, vai kāds no šiem kombinācijā ar liberāļiem, – viss ir ritējis smagnēji pārtikušā garlaicībā. “Lielā koalīcija” – labējie plus kreisie – ik pa reizei ir bijusi, bet visi procesa dalībnieki ir centušies no tās kā institūcijas distancēties nākošajā vēlēšanu ciklā.

Pēdējās Bundestāga vēlēšanas nāca ar līdzīgu neērtu rezultātu, kā iepriekšaprakstītajā scenārijā (1) – Merkeles/Sēhofera CDU/CSU bija jāķeras pie ļoti sarežģītām koalīcijas sarunām, jo sociālisti bija cietuši neredzētu sakāvi un noskaņojušies salaizīt brūces, opozīcijā sēdēdami. Beigu beigās tomēr neatlika nekas cits, kā negribīgi piekrist lielajai koalīcijai, proti, ka valdībā atkal ir gan kreisie, gan labējie, opozīcijā atstājot margināļus un frīkus. Līdz ar to AfD, ko katrs inteļugents cienījami cilvēki sauc vismaz par galēji labējiem populistiem, ja ne par neofašistiem, kļūst par lielāko opozīcijas frakciju, un saskaņā ar vācu politisko tradīciju tie vada parlamenta svarīgāko – budžeta – komisiju. Tiktāl par kārtējo gaismas spēku uzvaru vēlēšanās.

Tiem, kas seko notikumiem ārzemēs, nebūs paskrējuši garām notikumi Kemnicā. Atgādināšu īsumā. Austrumvācijas pilsētā Kemnicā, bijušajā Karlmarksštatē, tiek gaišā dienas laikā nodurts jauns cilvēks. Upuris – vācietis, aizturētie aizdomās turētie – imigranti no pēdējā “bēgļu” uzplūda. Sākās nekārtības, kas turpinājās dienām ilgi, tās bija ziņās pa visu pasauli, un vācu politiskā elite ārdījās kā traka. Ļaunie populisti un ekstrēmisti tika nosodīti vienā gabalā visās televīzijās pāris nedēļas katru dienu.

Šī replika nav par vācu politiku, tā ir par komunikāciju mūsdienu sabiedrībā. Svarīgākais šai nozīmē no Kemnicas notikumiem ir tas, ka socioloģiskajās aptaujās AfD visas jezgas rezultātā savu popularitāti palielināja, un uz kādu brīdi pat apgāja sociāldemokrātus, tā kļūdami par otru lielāko partiju Vācijā sabiedrības atbalsta nozīmē.

Šī ir droša indikācija tam, ka gadu desmitos ierastā kārtība nobruks arī viseiropeiskā mērogā. Līdz šim bijām ieaijāti un iešūpoti jaukā bērna miedziņā: lai kādas ziepes notiktu atsevišķi ņemtā ES dalībvalstī, jevropa kopumā to visu nokārtos ierastā veidā. Proti, tie paši labēji konservatīvie un mēreni kreisie vienmēr veidojuši divus lielākos blokus Eiroparlamentā, un par abiem kopā arī reāli to pārvaldījuši. Protams, ar visādām sīkām ķezām, bet kopumā miegaini ierasti.

Tas beigsies. Un nevis kādā vispār nezināmā nākotnē, bet jau nākošgad. 2019. gada maija beigās notiks Eiroparlamenta vēlēšanas, kurās šiem diviem blokiem, pat kopā ņemtiem, nebūs vairākuma. Tai pat laikā svarīgākie notikumi ES līmenī draudīgi uzrāda vecās elites iesīkstējušu stulbumu. Šamo iedomas, ka joprojām ir Eiropas “vadošais un virzošais” spēks, savā paštīksmajā aklumā maz atšķiras no padlatvijas komunistu murgiem astoņdesmito gadu beigās.

1107

Atcerēsimies, kā šī pašapstulbojusies eiroelite uzvedās attiecībā pret Lielbritāniju, kad tās premjers Kamerons centās izkaulēt kaut jele kādu kompromisiņu, lai būtu ko atrādīt mājās breksita referenduma priekšvakarā. Uzpūtīgie eirokolēģi sava muguras sāpju pārņemtā priekšnieka, plaši pazīstamā atturībnieka Junkera vadībā ieņēma komuņaku Rubika un Klaucēna cienīgu pozīciju. Sak, kur jūs mīlīši liksities. Kā pēc tam rakstīja angļu prese, Kamerons atvedis no Briseles “square root of chickenshit”, aptuvenā tulkojumā kvadrātsakni no cāļa kakas, tas ir, mazāk par neko.

Rezultātā briti nobalsoja par izstāšanos, bet eiroelites joprojām izliekas, ka tas ir pārpratums. Eirodulburi nesaredz ne mazākās tiesiskuma problēmas Spānijā, kur specvienības līdz asinīm piekauj tautas nobalsošanas dalībniekus, bet nobalso par soda procedūru pret Ungāriju. Un mūsu kariņ– un pabrik– veidīgie jevropeisti nobalso kopā ar pārējiem senīliķiem, tā skaidri parādot, ka arī mūsu izslavētie pseidogudreļi ir tikpat tālredzīgi, kādi bija rubiki un klaucēni 1988. gada vasarā.

Šie paštaisnie āksti izliekas nesaprotot, ka jezgas īstais iemesls ir ungāru akmenscieti noraidošā pozīcija velkamisma jautājumā. Tai pašā jautājumā, kura dēļ šīs pašas elites dabūja drāzienu gan Nīderlandē, gan Zviedrijā, bet Itālijā tika izmestas atejā. Bavārijā vēlēšanas oktobrī, un tur arī gaidāma zemestrīce varas gaiteņos, jo vecā labā CSU zaudēs absolūto vairākumu. Un nevis sociķiem, bet labējākiem spēkiem.

Zvaniņš skan ne tikai mūsu balagānā. Ja vecās politiskās elites turpinās raportēt par milzu uzvarām situācijā, kurā tās cieš vienu zaudējumu pēc otra, iznākums šķiet neizbēgams. Gudra tukšmuldēšana primitivizētajā tviteriskās komunikācijas laikmetā ir droša politpašnāvība. Mūsu pašu vēlēšanu kampaņa to ilustrē nepārprotami.

Paļaušanās uz paneiropeisko piesegumu kļūs tikpat vērtīga, kā Ostapa Bendera pārliecinošais “Заграница нам поможет“. Blēžu lozungs, adresēts naivai publikai.

Ārzemes mums palīdzēs, Rietumi ir par mums…

Visu naudu zemessardzei!

 

Ikviena raksta vai fragmenta pārpublicēšanas gadījumā atsauce uz autoru, tīmekļa vietni un ērla Egila 925. gadā pēc Kr. noslēgto līgumu ar kuršu ķēniņu Lokero ir obligāta. Allr nyta af allr staðr och orðtæki af denna rún måste geðjaðras och bandas med båda mannaforrá, nettstaddr och aftale gørt mellan jarl Egil och kurones riki Lokero den år 925 efter født af ókunnigr kille.

Advertisements

One thought on “Zvaniņš skan, zvaniņš skan…

Ieraksti savu komentāru

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s