Pār gadskārtu audits nāca II

… bet dažiem pa tam lāgam ir piezagusies Tuklā Ziemeļu Lapsa…

Iepriekšējā sērijā

Jāsāk ar atkāpi, jo kopš raksta pirmās daļas pagājis krietns brītiņš, un daudz kas ir attīstījies starplaikā.

Atgādināšu pirmās daļas sižeta aizsākumu. Kāds mans sens kollēga reiz pēkšņi sāka sprēgāt FB diskusijā, aprājot ļaunos, kas aumež nepamatoti aprunā Norvik PNB bankas gaišo nākotni. Izrādījās, ka Dainis B. sēž Londonā un viņa darba devējs ir tas pats Guseļņikova kgs, kuram pieder minētās bankas kontrolpakete, un kurš cita starpā jau bija cēlis prasību pret Latvijas valsti daudzmiljonu mērogā, kā arī publiski draudēja tiesāties arī ar pašu ECB.

Nu jau gada otrā puse sākusies, bet dienā, kad bungāju šo tekstu, Daiņa B. solītais un likuma paģērētais audits joprojām nav publiskots. Tā būtu droša zīme, ka ar bodīti ir cauri, kā jau bija sagaidāms, bet te pēkšņi mūsu seriāla scenārijā jauns gājiens. Proti, bankas akciju kontrolpakete ir it kā pārdota anonīmai investoru grupai. Kas tie tādi, FKTK mājas lapā nav redzams, lai gan GG kga dalība šeit norādīta jau kā bez kontrolpaketes. Viss notikušais nav pretrunā ar ainu, ko apskatīju raksta pirmajā daļā: GG kgm akcijas pēc būtības nav piederējušas, un īstie īpašnieki tās savākuši atpakaļ. Kā jau tas gadās ar uzņēmumiem, kuru bilance pēc būtības ir sabrukusi, glābšanas gadījumā (kā tas bija ar PAREX, piemēram) atsavināšana notiek par simbolisku cenu. Kādēļ tad ne visu, bet atstājot GG kga formālā īpašumā FKTK datos oficiāli redzamos “20 –30%”? Tie ir tie paši iepriekš minētie “25% – 1 akcija”, par kuru nepieņemšanu Guseļņikova kgs strīdas ar kādu citu savu partneri, pats to apstiprinot jau iztirzātajā prasībā pret Latvijas valsti. Tā kā šai daļai izputējušā uzņēmumā vērtības nav šā kā tā, tad uzņēmuma pārņēmēji ar to neķēpājas, tiktāl skaidrs.

Continue reading “Pār gadskārtu audits nāca II”

Advertisements

Prātojums par tautas atmiņu un alkatīgiem bezkauņām

Savā dzīvē tūkstošiem reižu esam dzirdējuši par “tautas gudrību”, “vēsturisko atmiņu” un līdzīgām it kā neapstrīdamām lietām. Tai pat laikā mūsu acu priekšā ir bez sava gala atgādinājumu, ka sabiedrības atmiņa mēdz būt ļoti īsa. Nu kaut vai visiem redzamā nemitīgā kāpšana uz tiem pašiem grābekļiem vēlēšanās, vai tāds privāts novērojums, ka šo rindu autors savu labklājību nodrošina, ekspluatējot sabiedriskās atmiņas īstermiņa defektus.

Šī pretruna ir šķietama. Cilvēki var tikt apmuļķoti īstermiņā, it īpaši, ja viņi paši to vēlas. Bet ilgtermiņā tautai piemīt tas, ko mēdz saukt par sirdsgudrību. Un to nevar apčakarēt ne influenceri, ne spameri, ne sabiedrisko attiecību speciālisti.

Reiz 2013. gadā cilvēku grupa no gaismas spēku avangarda nolēma iedzīvoties uz Maksimas traģēdijas rēķina. Nekauņu galvgalā bija Baiba Rubesa, kura sāka ar to, ka pieprasīja no valdības luknu finansējumu gan pašu “neatkarīgo komisāru” četrciparu algām, gan jaunām kantora iekārtām par astrālām cenām. Rubesa kdzes klajā alkatība aizrāva elpu kolēģiem, lai arī tiem sabiedrisku fondu apgūšana nebūt nebija sveša. Šamie sakautrējās un notinās, un drīz vien ar kaunu bija spiesta atkāpties arī pati obernekauņa Rubesa.

Continue reading “Prātojums par tautas atmiņu un alkatīgiem bezkauņām”

Pār gadskārtu audits nāca, šopavasar vēl nav atnācis

Par baņķieri – manu vēstuļu draugu Miglainajā Albionā un dažiem krimināļiem varžēdāju zemē

I daļa

Pirms vairāk nekā gada, 2018. gada martā un aprīlī, šeit blogā publicēju četru rakstu sēriju sakarā ar AB LV krīzi un ar to saistītām lietām. Uz pēdējo no tiem dabūju negaidītu reakciju no sava sena paziņas, profesionāla finanšu speciālista Daiņa Barupa. Mūsu ceļi ar Daini pirmo reizi krustojās vēl deviņdesmito sākumā, bet pēdējos gadus par viņa darba gaitām neko konkrētu nezināju. Pa ausu galam biju dzirdējis, ka viņš strādājot Londonā.

Un te pēkšņi koments FB, sak, kā gan man tā gadījies galīgi sabraukt auzās. Drusku apmulsu, jo publikāciju cikls saistībā ar AB LV pēkšņo galu nesaturēja nekādus smalkus aprēķinus, tēma pamatā bija par “tīro” un “netīro” naudu, kā arī par to, kāda ir valsts iestāžu loma un tamlīdzīgi. Pēc dažām replikām kļuva skaidrs, ka Dainis ir kategoriskā nemierā ar vienu frāzi, no raksta pašām beigām, kas tur iesprukusi, tā sakot, skaistam finālam. Citēju no pērnā pavasara artiķeļa:

“Bieži minētās “desmit vai vienpadsmit” bankas dabūs trūkties, un uz rudeni arī Guseļņikova k–ga projektam būs skuju taka iezīmējusies. Pēdējais gan notiks pats par sevi, gada auditu šamajiem normāli pabeigt neizdosies.”

Continue reading “Pār gadskārtu audits nāca, šopavasar vēl nav atnācis”

Ragutiņās uz Briseli

Eiroparlamenta vēlēšanas būtiski atšķiras no Saeimas un pašvaldību vēlēšanām ar to, ka mēs demokrātiskā kārtā izvirzīsim labi apmaksātu personu grupiņu darbam ārzemēs. Atšķirībā no mūsu pašu vēlēšanām, tiešas, nepastarpinātas ietekmes uz ES lēmumiem par mūsu dzīvi regulējošu kārtību tam nebūs, lai ko arī kandidāti kamapaņas karstumā nesagvelž.

Mums šīs vēlēšanas pilda citas funkcijas, no kurām šeit piesaukšu divas.

Pirmām kārtām Latvijas deputātu sastāvam ir simboliska nozīme, mēs dosim ne tikai mandātu, bet arī praktisku iespēju izpausties starptautiskā publicitātes laukā. Skaidrs, ka margināļu ietekme uz likumdošanu ir, nu ja, margināla. Bet EP deputātam no Latvijas tikt ar savu viedokli pasaules komunikatīvajā telpā ir daudz vieglāk, nekā “lielo puiku” ierindas kareivjiem. Kurš tiks pie šādas iespējas, ir mūsu rokās un kājās (to, kuri aizies līdz vēlēšanu iecirkņiem), vai arī pakaļās (tajās, kas no dīvāniem neatrausies). Tā kā eirovēlēšanās aktivitāte mēdz būt ļoti zema, tas varbūtiski dod daudz lielākas iespējas Saeimas vēlēšanās izsvilptiem margināļiem, kuri spēs nodrošināt augstāku entuziasmu un attiecīgi dalību vēlēšanās.

Otrkārt, eirodeputāta mandāts nāk kompļektā ar ļoti luknu atalgojumu. Runa ir par sešciparu skaitļiem gadā, ofisiem, darbiniekiem, komandējumiem un viesnīcām, kompensācijām un vēl sazinko. Mums ir iespēja ietekmēt šīs naudas piešķiršanu tiem, kuri to ir pelnījuši par ilgu un izcilu darbu Latvijas labā. Kāpēc gan lai par Briseles naudu neizdarītu to, ko par savu nekad nevarēsim atļauties?

Secinājumi

1. Aiziet uz vēlēšanām.

Par spīti Att/Par uzkūdītās un jauno hunveibinu jestri atbalstītās, bezjēdzīgās CVK vadītāja maiņas izraisītajam haosam, par spīti tam – aiziet uz vēlēšanām un izvēlēties biļetenu, kurš nav no nepazīstamu frīku kluba.

2. Pielikt plusiņu tam cilvēkam, kurš ir pelnījis (neraugoties uz ilgajā vēsturē pieļautajām kļūdām, neraugoties pat uz politiski dažādiem uzskatiem) cienījamas vecumdienas, par nopelniem Latvijas valsts labā.

3. Izsvītrot no zila gaisa nokritušus personāžus, kuriem ar partiju nav bijis sakara, kuri nav iepriekšējos gadus strādājuši attiecīgās partijas struktūrās un nav iepriekš nekur kandidējuši. Tā piemērām, ja esi izšķīries par grūtu soli – balsot par NA, tad izsvītro žurnālistu, kas šai sarakstā nonācis aumež aizdomīgā kārtā. Savukārt, ja esi paņēmis populāro Att/PAR – obligāti svītro saraksta otro numuru.

Un lozungs noslēgumā.

Dalība vēlēšanās ir tiesības. Par “pilsoņa pienākumu” šai kontekstā kladzina tie, kas nesaprot, ka “pienākums” nodrošināt 99% dalību ir tur, kur vēlēšanas ir bez vēlēšanām, tas ir, bez izvēles. Tur šis “pienākums” dod leģitimitātes izkārtni.

Mums tas nav nepieciešams, jo vēlēšanas pagaidām ir puslīdz brīvas un puslīdz demokrātiskas. Mums ir tiesības izmantot šo iespēju. Bez augšminētajiem diviem apsvērumiem paliek vēl šis: lieto tiesības. Lai tās tev nepadara atkal par pienākumu.

Pacel pakaļu, aizej nobalso!

Mārcis Bendiks

 

No redakcijas:

Pāris foto ierosmei un pārdomām par Latvijas valstij veltītiem gadiem

5353642

20190307PHT30724_original

 

 

Skaistu nākotni pasūtījāt?

Nodevēji 51% klukstētāji

Biju iecerējis pēc Liedienām paprātot par gaidāmo eirovēlēšanu politisko piedāvājumu, kādu nu mums ceļ priekšā mūsu ārkārtīgi atbildīgās politiskās partijas, iepretim ārkārtīgi bezatbildīgajām populistiskajām, un uzrakstīt par to dažu repliku. Par vienu no šiem bezgala atbildīgajiem antipopulistiem arī sāku rakstīt, un uzklabināju virsrakstu “Nodevēji”. Un gandrīz tai pašā brīdī interneta duļķainie viļņi pienesa man FB publikāciju ar tēmturi #NODEVĒJI, ar sekojošu “jeb 100 dienas valdībā”. Nekas dzīvē taču nenotiek nejauši, vai ne? Ja reiz ikurāt tādu tēmu esmu iecerējis, tad jāapskata taču ir.

3

Zem izaicinošā tēmtura mājoja vairāk kā 10 minūšu gara un reāli garlaicīga pašreklāma, iepakota taisnošanās formātā. (Ja nu kādu tiešām interesē, meklēt šeit:

Beātes 100 grūtās dienas VIDEO

Autore – “Videogrāfe, modes blogere, mārketinga speciāliste, zīmolu vēstniece, e-komercijas portāla menedžere, kafijasmīle un vienkārši svaiga gaisa ieelpa” – tā savulaik presē sevi definējusi Beata Jonite. Šobrī līdz šim nesekmīga KPV.LV saraksta Saeimas deputāta kandidāte, un veiksmīgi Ekonomikas ministra padomnieces vietu ieņēmusi aktīviste.

Bedzs Ministrija

“Svaigā elpa” mums cenšas iestāstīt brežņevlaiku labāko paraugu stilā, ka tas, ko solīja, bija apmēram tas pats, kas ir izdarīts, bet īstenībā solījumus izpildīt nemaz neesot bijis iespējams, jo Roma arī neesot uzcelta vienā dienā. Mazu prieka brīdi skatītājam sagādātu apgalvojums, ka solījums likvidēt Koalīcijas padomi esot izpildīts, jo tagad ir Sadarbības padome, un tā ir pavisam cita lieta. It kā smieklīgi, it kā ne pārāk, bet pārējais pavisam skumīgi.

Continue reading “Skaistu nākotni pasūtījāt?”

Atturība – dzīves norma

Aritmētiska replika balsojuma gaidās

Atturībnieki mēdz būt dažādi. Lai cik traumatiska arī būtu bijusi mūsu pieredze saskarsmē ar aktīvistiem un sludinātājiem, tomēr ar laiku nāk atziņa, ka nedzērāju vairums ir tīri jauki cilvēki. Tie piedalās korporatīvos pasākumus un baļļukos, uztur sarunas un triec jokus kā visi normālie kolēģi vai draugi, un tu tikai nejauši pamani, ka sarunu biedrs dzer neatšķaidītu sulu. Bieži gadās, ka satiktais ir tāds gadījuma atturībnieks, piemēram, nabadziņš pie stūres, gan jau nākamreiz saskandināsit pa nopietnam.

Mēdz būt arī tādi, kas baļļukā tā kā piedalās, tā kā nepiedalās. Klāt it kā ir, bet tomēr saka, ka neskaitās. Tādi kā atturības Šrēdingera kaķi: vienlaikus tā kā atturībnieki, un tai pat laikā nemaz nav klāt.

Šādu fenomenu varam vērot arī Saeimā: balsojot ir iespēja izteikt savu attieksmi trīs veidos (“par”, “pret”, “atturas”), bet var arī, žargonā izsakoties, “izraut karti”. Attiecīgais deputāts no klātesoša atturībnieka tādējādi kļūst par it kā tā kā klāt neesošu. Smalki izsakoties, tā tiek samazināts kvorums, un lēmuma pieņemšanai pietiek ar mazāku balsu skaitu. Valdības stādīšanas un citu amatu dalīšanas karsonī mēdiji bieži vien apdullina publiku ar primitivizētiem saukļiem, vairākumu identificējot ar 51 balsi Saeimā. Atgādināsim sev Satversmes 24. pantu:

  1. Saeima, izņemot Satversmē  sevišķi paredzētos gadījumus, taisa savus lēmumus ar klātesošo deputātu absolūto balsu vairākumu.

Akcents šoreiz uz vārdu “klātesošo”. Klātesošo, nevis deputātu skaitu vispār. “Atturībnieks”, kurš nebalso vispār, vairs nav klātesošs.

Pateicoties šādai pēkšņai kvoruma samazināšanai, par 13. Saeimas priekšsēdētāju varēja kļūt ar 44 balsīm, lai arī sēžu zāle bija pilnum pilna. Jo pret bija 32. Absolūts klātesošo vairākums, stingri pēc panta un paragrāfa. Tiem, kas draugos ar skaitļiem, der atcerēties šādu formulu: katri divi “klātneesoši” dod tādu pašu efektu, kā viena balss par. Kvorums, draiskulis tāds, mainās.

Ar valdības apstiprināšanu, ko paģēr Satversmes 59. pants, teorētiski var gadīties līdzīgi. Tur nav prasīts kvalificēts vairākums, tātad nepieciešams absolūts, bet tikai klātesošo vairākums. Bet atturībnieki mēdz būt dažādi, kā jau iepriekš spriedām.

Politiskajā atmiņā palikuši valdības apstiprināšanas balsojumi ar rezultātiem 50:50, nevilšus tas var aizmaldināt uzskatā, ka vienmēr visi ir klāt un apņēmīgi balso “par” vai “pret”. Ja tehniski balsojums “atturas” dod to pašu rezultātu, ko “pret”, tad otrā veida atturībnieki, kas atturas tik radikāli, ka pat atturas nobalsot, pamazina kvorumu, un dod iespēju pieņemt pozitīvu lēmumu ar mazāku balsu skaitu par 50. Kā jau pavisam nesen gadījās ar Saeimas preizidija personālijām.

Viss iepriekšējais penteris ir kā teorētisks pamatojums, lai iezīmētu kādu līdz šim reti apsvērtu iespēju.

Valdības veidošana acīmredzami notiek raibi un rūtaini, un galu galā atbalstošo frakciju skaits var mainīties pēdējā brīdī. Vērotāji grauž popkornu un skaita, kā tieši premjera kandidāts savāks vairākumu. Sadzīviska gudrība un vienkārša loģika teiktu, ka bez nodrošināta vairākuma uz Saeimu skriet nevajag, bet aktuālie personāži operē bez šādām greznībām. Nu “uzmetīs” beidzamā brīdī pāris sarunu partneru, bet principa pēc uz balsojumu var likt.

kazlens

Un tad pēkšņi ir iespējams, ka ar 40 balsīm valdību var apstiprināt, ja 23 atturībnieki pāriet klātneesošo agregātstāvoklī. Jo pret būs ne vairāk par 37. Draiskulīgā kvoruma nolādētā aritmētika.

Scenārijs visnotaļ mazticams, bet mūsu laikos notiek pat pilnīgi neticamas lietas.

Prātā nāk kolorītie sovjetu plakāti par “Atturību – dzīves normu”, daiļi un uzrunājoši. Bet atturībnieki mēdz būt dažādi. Lai arī visi jauki cilvēki, protama lieta.

 

Ikviena raksta vai fragmenta pārpublicēšanas gadījumā atsauce uz autoru, tīmekļa vietni un ērla Egila 925. gadā pēc Kr. noslēgto līgumu ar kuršu ķēniņu Lokero ir obligāta. Allr nyta af allr staðr och orðtæki af denna rún måste geðjaðras och bandas med båda mannaforrá, nettstaddr och aftale gørt mellan jarl Egil och kurones riki Lokero den år 925 efter født af ókunnigr kille.

“Man nav ko vilkt mugurā!” – palīgs 13. Saeimas vēlētājam

Metodisks palīglīdzeklis, ar krietnu devu rezignētu pārdomu

Vēlēšanu nedēļa ir klāt. Man nav spēka aģitēt par konkrētu izvēli, jo savā ziņā esmu nonācis šobrīd lielākajā latviešu kopienā, man nav, par ko balsot daudzbalsīgi raibajā korī. Ideoloģiski – nav nevienas partijas, kas pārstāvētu manu pasaules uzskatu, praktiski – “vecos” es pazīstu pārāk labi, lai būtu atlikušas jel kādas ilūzijas, bet no “jaunajiem” nāk tāds nepārvarams nelabums, ka tuvāka iepazīšanās var arī nobeigt pavisam.

Labi tiem, kas droši zina, ko darīt vēlēšanās, kam ir skaidrs izvēlēts saraksts vai kaut vai simpātisks kandidāts. Šis prātojums nav domāts jums. Arī strīdiņš par to, ir vai nav jāiet uz vēlēšanām, kas ir mūsu atbildība par valsts attīstību, kas ir demokrātija un kā tā varēs funkcionēt bez vēlētājiem, – tas viss ir krustu šķērsu izdiskutēts, un šeit iztiksim bez tā.

Šeit ir metodisks palīglīdzeklis tiem, kam jāpieņem lēmums situācijā, kurā nav labu izvēļu.

Starp citu, tā dzīvē gadās itin bieži, tīri sadzīviski esam ar to pazīstami. Tā ne vienmēr izdodas nopirkt tieši tādu auto, kā iecerēts – nav dažu “fīču”, aprūsējis pār mēru, bet pēc citiem parametriem visai tuvs. Šī analoģija ar lietotu automašīnu tirdziņu Saeimas vēlēšanu sakarā ir pat ļoti noderīga: placī 16 dzelži, daži no tiem nobraukti, bet varbūt tomēr lietojami, daži neredzēti brīnumi (“tikko no Vācijas, tikai viena saimniece – bibliotekāre, 24 gadus braukusi uz ciema bodi pēc kafijas, un tikai”), un pa kādam šujmašīnas un kolhoza kūlīšsējēja krustojumam. Tā īsti nepatīk neviens, bet kaut kas tomēr jāpērk. Un tad vēl tie pārdevēji, cits par citu godīgāki un uzticamāki. Kā jau lietotu auto tirgotāji.

Continue reading ““Man nav ko vilkt mugurā!” – palīgs 13. Saeimas vēlētājam”

Zvaniņš skan, zvaniņš skan…

Rudenīga replika par “gaišo spēku uzvarām”

Līdz mūsu pašu Saeimas vēlēšanām nu jau mazāk par divām nedēļām atlicis, sākas nepārtrauktu diskusiju, politreklāmu un prognožu drudzis. Mūsu politteātrī skan otrais zvans, skatītājiem jāpamet bufete un jāatgriežas zālē.

DalbySpringsTxCemeteryBell0409BG

Šķiet, ir pēdējais brīdis mazam starpsaucienam par “lielo bildi”, lai tās kontekstā mūsu patreizējā turbulentā situācija nešķistu unikāla. Vēl vairāk, tā aumež labi iekļaujas kopējā Eiropas politainavā.

Par vecās politiskās elites zaudējumiem un pat katastrofām esmu rakstījis iepriekš.

Neēdiet dzelteno sniegu aiz jurtas

Eirorastu salnas nokostie populisma asni

Turpmākie notikumi iet tai pašā musturī: vecās partijas cieš smagus zaudējumus, un tam seko notikumu attīstības divi varianti: (1) populisma vētru pārdzīvojušiem samest kauliņus kopā un pasludināt to par uzvaru, jo raugi, pats sliktākais ir it kā novērsts – tā bija ar Austrijas prezidenta un Nīderlandes parlamenta vēlēšanām, vai (2) kaktos smilkstēt un bezpalīdzīgi skatīties, kā pie varas nāk pilnīgi jaunas sejas visnotaļ raibos grupējumos, kā tas notika Itālijā.

Continue reading “Zvaniņš skan, zvaniņš skan…”

Vēlreiz par ziedojumiem un finansēm

Replika par repliku

Iepriekšējā publikācija par partiju ziedojumiem izraisīja negaidīti lielu reakciju, un kā jau tādā reizē gadās, vairākas diskusijas aizvirzījās blakustēmās. Atkārtošu: mana raksta tēma bija partiju ziedotāju struktūra vēlēšanu gadā, un ko no tās var secināt. Partiju finanses kopumā es neanalizēju, jo šeit sterīli KNAB cipari ir labākajā gadījumā sekls virsslānis.

Tālāk sekos daži papildinājumi un apsvērumi, ko rosināja domu apmaiņa un uzdotie jautājumi.

Papildinājumiņš

Progresīvos sākotnējā tabulā apzināti neiekļāvu, jo manā skatījumā tie ir piemērs tipiskam tvitera burbulim, ne konkurētspējīgai politiskai organizācijai. Tā kā viņu ziedojumos savāktā summa tomēr ir ievērojama, ņēmu vērā ieteikumu un tabulu papildināju.

Continue reading “Vēlreiz par ziedojumiem un finansēm”

Sanāk, sanāk, kas samaksājuši

Replika par nezinātniskiem skaitļiem

Papētīju partiju ziedotāju tabulas, kad izcēlās riešanās starp izcilo premjera kandidātu Aldi Gobzemu un pazīstamo uzņēmēju Normundu Bergu, par Vienotības ziedojumu atstrādāšanu vai neatstrādāšanu. Toreiz amizantā kārtā izrādījās, ka god zv adv Gobzema kgs ir ziedojis Vienotībai 12 taukšķus, lai gūtu ārpusjuridisku atbalstu kādā tiesvedība, bet esot apčakarēts. Pie reizes noskaidrojās, ka Gobzems sava paša partijai ziedojis nav, šai ziņā paliekot, tā sakot, saņemošajā sadaļā.

broken-piggy-bank-632x421

Bet kāda nelaba nojauta mani piedzina atpakaļ pie datora, lai mēreni nezinātniskā stilā paspēlētos ar skaitļiem, kuri brīvi dabonami KNAB mājas lapā. Un izrādījās, ka vienā jautājumā KPV LV nemelo. Vismaz formāli, jo nekādas plašākas vai dziļākas informācijas man nav. Tikai formālas rindiņas no formālas uzskaites.

Ņēmu pazīstamāko politisko partiju ziedojumu sarakstus, nedaudz pasērfoju, un saliku tabuliņu pēc principa: apskatīju tikai ziedojumus (tur ir klāt arī nenaudiskie, bet ne biedru naudas) par periodu no šī gada 1. janvāra līdz 15. augustam. Papriekšu visus kopā, tad tos, kas EUR 500 un vairāk.

Jau dzirdu sašutuma pilnas balsis – kāpēc tieši tā, tiem tur rudenī bija kongress, un kāpēc tieši 500, un kāpēc Att/Par ir trīs dažādās rindiņās, un ko nu tur vēl. Godāties zinātnieki, mūsu un britu, darīt jūs paši, kā jums tīk. Es izdarīju šitā. Un man iznāca lūk kas.

Continue reading “Sanāk, sanāk, kas samaksājuši”