Atturība – dzīves norma

Aritmētiska replika balsojuma gaidās

Atturībnieki mēdz būt dažādi. Lai cik traumatiska arī būtu bijusi mūsu pieredze saskarsmē ar aktīvistiem un sludinātājiem, tomēr ar laiku nāk atziņa, ka nedzērāju vairums ir tīri jauki cilvēki. Tie piedalās korporatīvos pasākumus un baļļukos, uztur sarunas un triec jokus kā visi normālie kolēģi vai draugi, un tu tikai nejauši pamani, ka sarunu biedrs dzer neatšķaidītu sulu. Bieži gadās, ka satiktais ir tāds gadījuma atturībnieks, piemēram, nabadziņš pie stūres, gan jau nākamreiz saskandināsit pa nopietnam.

Mēdz būt arī tādi, kas baļļukā tā kā piedalās, tā kā nepiedalās. Klāt it kā ir, bet tomēr saka, ka neskaitās. Tādi kā atturības Šrēdingera kaķi: vienlaikus tā kā atturībnieki, un tai pat laikā nemaz nav klāt.

Šādu fenomenu varam vērot arī Saeimā: balsojot ir iespēja izteikt savu attieksmi trīs veidos (“par”, “pret”, “atturas”), bet var arī, žargonā izsakoties, “izraut karti”. Attiecīgais deputāts no klātesoša atturībnieka tādējādi kļūst par it kā tā kā klāt neesošu. Smalki izsakoties, tā tiek samazināts kvorums, un lēmuma pieņemšanai pietiek ar mazāku balsu skaitu. Valdības stādīšanas un citu amatu dalīšanas karsonī mēdiji bieži vien apdullina publiku ar primitivizētiem saukļiem, vairākumu identificējot ar 51 balsi Saeimā. Atgādināsim sev Satversmes 24. pantu:

  1. Saeima, izņemot Satversmē  sevišķi paredzētos gadījumus, taisa savus lēmumus ar klātesošo deputātu absolūto balsu vairākumu.

Akcents šoreiz uz vārdu “klātesošo”. Klātesošo, nevis deputātu skaitu vispār. “Atturībnieks”, kurš nebalso vispār, vairs nav klātesošs.

Pateicoties šādai pēkšņai kvoruma samazināšanai, par 13. Saeimas priekšsēdētāju varēja kļūt ar 44 balsīm, lai arī sēžu zāle bija pilnum pilna. Jo pret bija 32. Absolūts klātesošo vairākums, stingri pēc panta un paragrāfa. Tiem, kas draugos ar skaitļiem, der atcerēties šādu formulu: katri divi “klātneesoši” dod tādu pašu efektu, kā viena balss par. Kvorums, draiskulis tāds, mainās.

Ar valdības apstiprināšanu, ko paģēr Satversmes 59. pants, teorētiski var gadīties līdzīgi. Tur nav prasīts kvalificēts vairākums, tātad nepieciešams absolūts, bet tikai klātesošo vairākums. Bet atturībnieki mēdz būt dažādi, kā jau iepriekš spriedām.

Politiskajā atmiņā palikuši valdības apstiprināšanas balsojumi ar rezultātiem 50:50, nevilšus tas var aizmaldināt uzskatā, ka vienmēr visi ir klāt un apņēmīgi balso “par” vai “pret”. Ja tehniski balsojums “atturas” dod to pašu rezultātu, ko “pret”, tad otrā veida atturībnieki, kas atturas tik radikāli, ka pat atturas nobalsot, pamazina kvorumu, un dod iespēju pieņemt pozitīvu lēmumu ar mazāku balsu skaitu par 50. Kā jau pavisam nesen gadījās ar Saeimas preizidija personālijām.

Viss iepriekšējais penteris ir kā teorētisks pamatojums, lai iezīmētu kādu līdz šim reti apsvērtu iespēju.

Valdības veidošana acīmredzami notiek raibi un rūtaini, un galu galā atbalstošo frakciju skaits var mainīties pēdējā brīdī. Vērotāji grauž popkornu un skaita, kā tieši premjera kandidāts savāks vairākumu. Sadzīviska gudrība un vienkārša loģika teiktu, ka bez nodrošināta vairākuma uz Saeimu skriet nevajag, bet aktuālie personāži operē bez šādām greznībām. Nu “uzmetīs” beidzamā brīdī pāris sarunu partneru, bet principa pēc uz balsojumu var likt.

kazlens

Un tad pēkšņi ir iespējams, ka ar 40 balsīm valdību var apstiprināt, ja 23 atturībnieki pāriet klātneesošo agregātstāvoklī. Jo pret būs ne vairāk par 37. Draiskulīgā kvoruma nolādētā aritmētika.

Scenārijs visnotaļ mazticams, bet mūsu laikos notiek pat pilnīgi neticamas lietas.

Prātā nāk kolorītie sovjetu plakāti par “Atturību – dzīves normu”, daiļi un uzrunājoši. Bet atturībnieki mēdz būt dažādi. Lai arī visi jauki cilvēki, protama lieta.

 

Ikviena raksta vai fragmenta pārpublicēšanas gadījumā atsauce uz autoru, tīmekļa vietni un ērla Egila 925. gadā pēc Kr. noslēgto līgumu ar kuršu ķēniņu Lokero ir obligāta. Allr nyta af allr staðr och orðtæki af denna rún måste geðjaðras och bandas med båda mannaforrá, nettstaddr och aftale gørt mellan jarl Egil och kurones riki Lokero den år 925 efter født af ókunnigr kille.

Advertisements

“Man nav ko vilkt mugurā!” – palīgs 13. Saeimas vēlētājam

Metodisks palīglīdzeklis, ar krietnu devu rezignētu pārdomu

Vēlēšanu nedēļa ir klāt. Man nav spēka aģitēt par konkrētu izvēli, jo savā ziņā esmu nonācis šobrīd lielākajā latviešu kopienā, man nav, par ko balsot daudzbalsīgi raibajā korī. Ideoloģiski – nav nevienas partijas, kas pārstāvētu manu pasaules uzskatu, praktiski – “vecos” es pazīstu pārāk labi, lai būtu atlikušas jel kādas ilūzijas, bet no “jaunajiem” nāk tāds nepārvarams nelabums, ka tuvāka iepazīšanās var arī nobeigt pavisam.

Labi tiem, kas droši zina, ko darīt vēlēšanās, kam ir skaidrs izvēlēts saraksts vai kaut vai simpātisks kandidāts. Šis prātojums nav domāts jums. Arī strīdiņš par to, ir vai nav jāiet uz vēlēšanām, kas ir mūsu atbildība par valsts attīstību, kas ir demokrātija un kā tā varēs funkcionēt bez vēlētājiem, – tas viss ir krustu šķērsu izdiskutēts, un šeit iztiksim bez tā.

Šeit ir metodisks palīglīdzeklis tiem, kam jāpieņem lēmums situācijā, kurā nav labu izvēļu.

Starp citu, tā dzīvē gadās itin bieži, tīri sadzīviski esam ar to pazīstami. Tā ne vienmēr izdodas nopirkt tieši tādu auto, kā iecerēts – nav dažu “fīču”, aprūsējis pār mēru, bet pēc citiem parametriem visai tuvs. Šī analoģija ar lietotu automašīnu tirdziņu Saeimas vēlēšanu sakarā ir pat ļoti noderīga: placī 16 dzelži, daži no tiem nobraukti, bet varbūt tomēr lietojami, daži neredzēti brīnumi (“tikko no Vācijas, tikai viena saimniece – bibliotekāre, 24 gadus braukusi uz ciema bodi pēc kafijas, un tikai”), un pa kādam šujmašīnas un kolhoza kūlīšsējēja krustojumam. Tā īsti nepatīk neviens, bet kaut kas tomēr jāpērk. Un tad vēl tie pārdevēji, cits par citu godīgāki un uzticamāki. Kā jau lietotu auto tirgotāji.

Continue reading ““Man nav ko vilkt mugurā!” – palīgs 13. Saeimas vēlētājam”

Zvaniņš skan, zvaniņš skan…

Rudenīga replika par “gaišo spēku uzvarām”

Līdz mūsu pašu Saeimas vēlēšanām nu jau mazāk par divām nedēļām atlicis, sākas nepārtrauktu diskusiju, politreklāmu un prognožu drudzis. Mūsu politteātrī skan otrais zvans, skatītājiem jāpamet bufete un jāatgriežas zālē.

DalbySpringsTxCemeteryBell0409BG

Šķiet, ir pēdējais brīdis mazam starpsaucienam par “lielo bildi”, lai tās kontekstā mūsu patreizējā turbulentā situācija nešķistu unikāla. Vēl vairāk, tā aumež labi iekļaujas kopējā Eiropas politainavā.

Par vecās politiskās elites zaudējumiem un pat katastrofām esmu rakstījis iepriekš.

Neēdiet dzelteno sniegu aiz jurtas

Eirorastu salnas nokostie populisma asni

Turpmākie notikumi iet tai pašā musturī: vecās partijas cieš smagus zaudējumus, un tam seko notikumu attīstības divi varianti: (1) populisma vētru pārdzīvojušiem samest kauliņus kopā un pasludināt to par uzvaru, jo raugi, pats sliktākais ir it kā novērsts – tā bija ar Austrijas prezidenta un Nīderlandes parlamenta vēlēšanām, vai (2) kaktos smilkstēt un bezpalīdzīgi skatīties, kā pie varas nāk pilnīgi jaunas sejas visnotaļ raibos grupējumos, kā tas notika Itālijā.

Continue reading “Zvaniņš skan, zvaniņš skan…”

Vēlreiz par ziedojumiem un finansēm

Replika par repliku

Iepriekšējā publikācija par partiju ziedojumiem izraisīja negaidīti lielu reakciju, un kā jau tādā reizē gadās, vairākas diskusijas aizvirzījās blakustēmās. Atkārtošu: mana raksta tēma bija partiju ziedotāju struktūra vēlēšanu gadā, un ko no tās var secināt. Partiju finanses kopumā es neanalizēju, jo šeit sterīli KNAB cipari ir labākajā gadījumā sekls virsslānis.

Tālāk sekos daži papildinājumi un apsvērumi, ko rosināja domu apmaiņa un uzdotie jautājumi.

Papildinājumiņš

Progresīvos sākotnējā tabulā apzināti neiekļāvu, jo manā skatījumā tie ir piemērs tipiskam tvitera burbulim, ne konkurētspējīgai politiskai organizācijai. Tā kā viņu ziedojumos savāktā summa tomēr ir ievērojama, ņēmu vērā ieteikumu un tabulu papildināju.

Continue reading “Vēlreiz par ziedojumiem un finansēm”

Sanāk, sanāk, kas samaksājuši

Replika par nezinātniskiem skaitļiem

Papētīju partiju ziedotāju tabulas, kad izcēlās riešanās starp izcilo premjera kandidātu Aldi Gobzemu un pazīstamo uzņēmēju Normundu Bergu, par Vienotības ziedojumu atstrādāšanu vai neatstrādāšanu. Toreiz amizantā kārtā izrādījās, ka god zv adv Gobzema kgs ir ziedojis Vienotībai 12 taukšķus, lai gūtu ārpusjuridisku atbalstu kādā tiesvedība, bet esot apčakarēts. Pie reizes noskaidrojās, ka Gobzems sava paša partijai ziedojis nav, šai ziņā paliekot, tā sakot, saņemošajā sadaļā.

broken-piggy-bank-632x421

Bet kāda nelaba nojauta mani piedzina atpakaļ pie datora, lai mēreni nezinātniskā stilā paspēlētos ar skaitļiem, kuri brīvi dabonami KNAB mājas lapā. Un izrādījās, ka vienā jautājumā KPV LV nemelo. Vismaz formāli, jo nekādas plašākas vai dziļākas informācijas man nav. Tikai formālas rindiņas no formālas uzskaites.

Ņēmu pazīstamāko politisko partiju ziedojumu sarakstus, nedaudz pasērfoju, un saliku tabuliņu pēc principa: apskatīju tikai ziedojumus (tur ir klāt arī nenaudiskie, bet ne biedru naudas) par periodu no šī gada 1. janvāra līdz 15. augustam. Papriekšu visus kopā, tad tos, kas EUR 500 un vairāk.

Jau dzirdu sašutuma pilnas balsis – kāpēc tieši tā, tiem tur rudenī bija kongress, un kāpēc tieši 500, un kāpēc Att/Par ir trīs dažādās rindiņās, un ko nu tur vēl. Godāties zinātnieki, mūsu un britu, darīt jūs paši, kā jums tīk. Es izdarīju šitā. Un man iznāca lūk kas.

Continue reading “Sanāk, sanāk, kas samaksājuši”

Rīt publicēsim! Sanāk, sanāk, kas samaksājuši…

No redaktora:

Rīt blogā publicēsim interesantas tabulas un, protams, arī Mārča Bendika viedokli par to, kādus secinājumus var izdarīt papētot ciparus šajās tabulās. Īsumā – valdošajiem atlicis pavisam nedaudz laika, lai novērstu lumpeņu dumpi un savu muižiņu svilināšanu demokrātiskā ceļā. Laiks viņiem vēl ir, bat vai pietiks prāta? Redzēsim pēc reakcijas uz rīt publicējamiem cipariem.

Ieskatam fragments no rītdienas raksta:

JKP un PAR šis faktors par trešdaļu mazāks, bet tikai par trešdaļu. Abām organizācijām kopā mazāk par 50 ziedojumiem, kas dod divas trešadaļas finansējuma. Tautiski un demokrātiski bez gala. JKP gan ir lielākais ziedotāju skaits šajā pārskatā. Ja mēs pieņemam, ka uz ziedošanu saņemas tikai katrs desmitais īstens atbalstītājs, tad tas jau dod vairāk kā 70 000 balsu. Tja.

Nu un beidzamie šajā listē, KPV LV. Lielie maksājumi dod mazāk par trešdaļu summas, transakciju skaits ap 500. Šis pilnībā atbilst iespaidam, ko es gūstu feisbukā gan no partijas līderiem, gan no atbalstītāju apbrīnojami primitīvajām un rupjajām diskusijām. Tie nav dzīves lutekļi, gluži otrādi. Tie ir tūkstoši cilvēku, kuri iesviež pa cēnerim vai diviem kopējā katlā, lai šādi mēģinātu tikt ārā no murgainās dzīves, kur tos iedzinuši citi, tie no saraksta augšgala. Šī nav aina no Tautas sapulces Mežaparka estrādē 1988. gada 7. oktobrī, kad LTF dibināšanas priekšvakarā ziedojumus krāmēja lielās televizoru kastēs, piestampājot piecīšu, cēnerus un kvartus. Toreiz tauta cerīgi ziedoja labākai nākotnei sev un saviem bērniem, savas tautas izdzīvošanai.

Lenin640

Pilnu tekstu lasiet rīt!

Tas vairs nav smieklīgi

Redakcijas komentārs.

Mana bloga autoram Mārcim Bendikam var pārmest visu ko, tikai ne sarkasma trūkumu. Daudzi uzskata viņu par lielmeistaru mušas pūšanā no ziloņa un krāsu sabiezināšanā. Mārča talanta cienītāji būs pamanījuši, ka Bendikam nav nekādu ilūziju par politiskā teātra skatuves un aizkulišu darboņu motīviem un prāta spējām, ka viņš nepalaidīs garām iespēju ieknābt zaļajiem, komunistiem un it īpaši tukšdirsējiem valsts pārvaldē. Mārcis turas pie uzskata – nav tādas pašu ierēdņu radītas problēmas, ko birokrāti nevarētu sačakarēt vēl vairāk, tāpēc viņa piedāvātie notikumu attīstības scenāriji  vienmēr izklausās neticami slikti. Laika gaitā Mārcis ir izkopis satīras žanru, kam par materiālu izmanto ierēdņu pīšanos savos melos, izvairīšanos no saprotamām atbildēm un centienus aizmālēt acis sabiedrībai. Žanrs paredz skaidrus spēles noteikumus – birokrāti izliekas, ka slēpjas, mēs izliekamies, ka neredzam un atmaskojam, birokrāti izliekas, ka nesaprot, ka ir pieķerti. Tā nu Bendiks atamaskoja, visi lasīja un priecājās.

No šī brīža ierastā kārtība ir izjaukta, poltiskās traģikomēdijas izrādē “Paši pūta paši dega, jeb OIK neticamie piedzīvojumi Muļķuzemē” ir noticis pagrieziens, kāds pat visu sliktāko scenāriju un sarkasma karalim Bendikam nevarējie nosapņoties Valpurģu nakts murgā. Proti, EM komisija Sirmās Vienotības glābēja (par to kāpēc viņš to glāba rakstījām pavasarī ) Arvila A. vadībā ir parādījusi uzreiz trīspadsmit vidējos pirkstus pašam sev-komisāram, viņa priekšniekam MP Kučinskim un pie viena visai OIK atcelšanas gaidās saviļņotajai publikai aka zaļo reketieru aplaupītajai Latvijas tautai. Tas, kas jūnijā izskatījās, kā jau ierasti atstrādātā stilā izpildītas sāpīgu jautājumu noairēšanas “darba grupas” veļu valstībā, šodien izskatās pēc savā (koalīcijas politkompānijas) kājā izšauta cauruma. Protams, kā pašnāvības mēģinājuma izmēģinājums, tas izskatās daudzsološi, bet kā ilustrācija sirmo politiķu spējām kontrolēt ierēdniecību un savaldīt OIK laupītāju bandu, šis tomēr vairāk atgādina stratēģisku nepretošanos izvarošanas laikā.

aseradens oik no dienas

Pārpublicējam pirms pusotra mēneša tapušo feļetonu, kurā M.Bendiks cenšas būt sarkastisks un paredzēt tālāko notikumu gaitu OIK “jautājuma risināšanā”.

Pārpublicēts no aprinkis.lv

Komentārs. Kas redzēja pārnākam karā dotu bāleliņu…

Mārcis Bendiks, publicists 3. jūnijs, 8:43

Likumu un noteikumu radīšana ir veids, kā politika no lozungiem un idejām kļūst par valsts pārvaldes rīcību. No ilgstošas pieredzes mēs labi zinām, ka tieši rīcība ir tas, kas mēdz iekavēties vai nenotikt nekad. Ir idejas, ir prasības, ir solījumi, bet…

Kā tas tā var gadīties? Ļoti vienkārši. Ir jautājumi, kurus itin nemaz negribas risināt. Un ir vesels arsenāls metožu, kā kaut ko nedarīt. Vienkāršāko no tām, piemēram, es apguvu savā kancelejas darbinieka karjeras pašā sākumā, proti, uz dokumenta, kurš tev ielikts kastītē, jāuzliek rezolūcija “Padomniekam X kungam, lūdzu lemt par dokumenta turpmāko virzību”, paraksts, datums – un prom! Nekad šo papīru vairs netiku redzējis.

Sarežģītākās situācijās, kad šādas lapas griezdamās nāk virsū un traucē strādāt vairākiem departamentiem vai pat ministrijām, jālieto cita metode – jādibina darba grupa. Darba grupa tulkojumā no valsts pārvaldes valodas nozīmē atvaru, kurā sapludināt vienas tēmas dokumentus un tur tos muļļāt. Līdzīgi kā tautasdziesmās skumji apdziedātos karā dotos bāleliņus, vairākumā gadījumu, ja no turienes arī kas atgriežas, pazīt to nevar pat miesīgā māte.

Ja dzirdam, ka tāda un tāda jautājuma risināšanai dibinās ministrijas darba grupu, varam būt droši, ka tēma ir sazemēta uz gadiem. Tieši pie šī drošā paņēmiena varonīgi ķēries ekonomikas ministrs Ašeradena kungs, lai novilktu OIK problēmas risināšanu vismaz līdz nākamajam gadam, ja ne mūžīgi.

Kā tad rodas normatīvo dokumentu tūkstoši? Pašvaldību savienības priekšsēdis Kaminska kungs nesen pauda, ka vietvarām jārēķinās ar 636 daudzpusējiem starptautiskiem līgumiem, 1579 Saeimas pieņemtiem likumiem, 4008 Ministru kabineta noteikumiem (skaitļi viņa, ne manis gādāti), un kur tad vēl džiljons dienesta instrukciju un prasību.

Lieta tāda, ka ne katru jautājumu izdodas piebeigt ar iepriekš aprakstītajām metodēm. Manos studenta gados eksāmenu kārtošanai bija izplatīta metodika – vispirms ņemt uz izbrīnu, tad izturību. Neizdodas pirmais, jāķeras pie otrā. Ja reiz jautājums tomēr kaut kā jārisina – Eiropas regulas paģēr vai notikusi cita pārdabisku spēku iejaukšanās –, jebkuru politisku lēmumu var ņemt uz izturību, proti, noslīcināt normatīvu dokumentu gūzmā, kurus lasīt un iztulkot prasti ļauži nemaz nevar.

Itin svaigs piemērs ir nu jau mitoloģizētā datu aizsardzības lieta. Atbildīgās personas laipni skaidro, ka saprast formulējumus vajagot profesionāli, bet nolaisties līdz “reņģēdājiem” nav bijis vaļas. Līdz ar to gan biznesā, gan iestādēs un pašvaldībās jāgādā par zīmju gudriem tulkiem, kuri māk izlasīt rūnu rakstus un skaidrot tos pārējiem. Nekādas sazvērestības te nav, ir dokumentu aprites un normatīvu radīšanas mūžīgs riņķojums, kurā valda sava loģika un izveidojusies sava valoda.

Pasaulē gan šobrīd notiek dažādi krasi pavērsieni. Tā, kāds administrācijas vadītājs paziņoja, ka jauna regulējuma pieņemšanai obligāti jāatceļ vismaz divi spēkā esoši. Izklausās labi un pat loģiski, bet ir viena ķeza – prasības autors ir ASV prezidents Donalds Tramps. Tie, kuri skatās LTV, jau zina, ka viņš esot populists, tātad sliktais.

Te nu rodas jautājums labajiem nepopulistiem: vai tomēr jūsu gadu desmitiem izkoptā normatīvu radīšanas māksla un dokumentu specvalodas ieviešana nav par iemeslu, ka ļaunie populisti jūs izmet no valstu parlamentiem nu jau katrās vēlēšanās?

 

Pārpublicēts no aprinkis.lv

Redakcijas piebilde:

OIK tingeltangelis turpinās šodien un uz vēlēšanām sasniegs savu kulmināciju, bet diez vai M. Bendiks par šo jautājumu vairs ko rakstīs, pat viņa fantāzijai un sarkasmam ir robežas. Notikumu pagriezieni ir tādi, kuru aprakstīšnai ir tāda pati jēga kā saulrieta fotogrāfēšanai, proti, nekāda. Labāk apsēsties, atkorķēt vīna pudeli un vērot.

jenotiba bez kompromisiem

 

Ikviena raksta vai fragmenta pārpublicēšanas gadījumā atsauce uz autoru, tīmekļa vietni un ērla Egila 925. gadā pēc Kr. noslēgto līgumu ar kuršu ķēniņu Lokero ir obligāta. Allr nyta af allr staðr och orðtæki af denna rún måste geðjaðras och bandas med båda mannaforrá, nettstaddr och aftale gørt mellan jarl Egil och kurones riki Lokero den år 925 efter født af ókunnigr kille.

Gerontokrātijas pārbaudījums

Dusmīgie pret apnikušajiem

Pagājušās nedēļas pilnmēness Latvijas politiskajā ainavā padevās aumež kolorīts. Konsorcijam PPP (Pabriks–Pavļuts–Pūce) pievienojās LMA profesors, kurš ne tikai uzteic 9. maija svinēšanu, bet arī par vēlamu atzīst valdības nodošanu Saskaņai, savukārt intelekta milžu Kambalas un Kiviča pievienošanās reperu kolektīvam Kaimiņš&Gobzems dod mums jaunu saturu abreviatūrai “KKK”.

Video: Aģents K izdzēš aculiecinieces atmiņu

Šai laikā klajā nāca arī kārtējais SKDS sabiedriskās domas mērījums, ko tik debīlā ierastā kārtā LTV Panorāma pasniedza kā “prognozi”. Par to, ka mērījums nav prognoze, rakstīju vēl nesen, tādēļ šeit neatkārtošu, ka skaitliskas izmaiņas pusotra divu procentu robežās ir vienādas ar paša mērījuma statistisko kļūdu. Tas netraucēja meteoroloģisko un astroloģisko apstākļu sakritībai izraisīt lēveni pareģojumu par jauno koalīciju, – kurš ar kuru noteikti un kurš ar kuru varbūt, un valdība bija jau tikpat kā gatava.

Continue reading “Gerontokrātijas pārbaudījums”

Žanra krīze

Standarta un zemstandarta populisms

Vasaras pirmsvēlēšanu migrācija pieņemas spēkā, atjaunojas rekrutēšana partijās pirms kandidātu sarakstu iesniegšanas beigu termiņa, jau apnikušiem viepļiem  pieredzējušiem personāžiem mijoties ar politiskās ainavas svaigumiem. Mūžīgajiem gājputniem no bondar‑pabrikveidīgo zortes piepulcējies šī bloga pastāvīgs lasītājs Tālis Linkaits, kurš noparkojies pie JKP intelekta milžiem. Nevar noliegt, ka partijai ar vārdu “jauns” nosaukumā, kāds lasīt un rakstīt pratējs varētu noderēt. Nebūtu brīnums, ja konkurenti centīsies ar ko atbildēt.

90f68c0717ae

 

Šķiet tikai prātīgi atlikt uz laiciņu prātošanu par to, kuri kuriem ko ņems nost un kurš ar kuru draudzēsies, līdz kamēr būs skaidrs komandu sastāvs. Un vēl jau būs iznācieni tādā specifiskā žanrā kā “partiju programmas”, tajās reizēm ir pa kādam pašatmaskojošam teikumam.

Starplaikā dažas domas par ziņās nu jau visbiežāk dzirdamo “populismu”.

Continue reading “Žanra krīze”

Kāds Pabriks pārlaidās no ligzdas uz ligzdu.

Vēlreiz par personāžiem un reitingiem

Maijs ir svarīgs mēnesis Saeimas priekšvēlēšanu periodā: tas ir laiks, kad spēki izkārtojas, veidojot apvienības un pieņemot citus svarīgus lēmumus, kurus kampaņā vairs nebūs viegli atcelt. Pašās maija beigās publicētie socioloģisko mērījumu dati ir pirmie, kas ataino šo jauno realitāti.

Atkārtošanai: nešaujiet uz pianistu

Pērn par šo jautājumu jau rakstīju,

Nešaujiet uz pianistu (1. daļa)

Nešaujiet uz pianistu (2. daļa)

Nešaujiet uz pianistu (3. daļa, morāle)

bet noderēs atkārtot.

Katru reizi, kad no ekrāna kāds/kāda LTV Panorāmā traģiski aizžņaugtā balsī vēsta “saskaņā ar tādu-un-tādu aptauju Saeimā iekļūtu/neiekļūtu tie-un-tie”, atcerieties: tās ir blēņas. Saeimas sastāvu nenosaka aptaujas. Saeimā iekļūst kandidāti, par kuriem nobalso tie, kas ierodas uz vēlēšanām (iepriekšējās, 12. Saeimas vēlēšanās, tādu bija ap 900 tūkstošu no apmēram pusotra miljona balstiesīgajiem). Vēlētājs ierodas iecirknī, izstāv rindu, paņem biļetenus, izlasa sarakstus, izvēlas kādu no tiem, liek plusiņus, svītro blēžus utt. Vai arī neierodas un nenobalso, jo ir pārāk labs vai slikts laiks, paģiras, seriāls jāskatās vai cits kāds svarīgs iemesls.

Aptaujā savukārt kāds tūkstotis vai mazāk pilsoņu atbild uz jautājumu, par ko tie balsotu. Balsotu. Pieļāvuma formā. Balsotu, ja… Neredzot personāžu sarakstus, un bez kādas piepūles ar pašu balsošanu. Nekur arī nav jāiet brīvā dienā, tik atbildi uz jautājumu un miers. Rezultātā atbilde “nepiedalīšos” jau ilgstoši ir zem 20%, bet reāli nepiedalās divreiz vairāk, 12. Saeimas vēlēšanās dalība bija zem 60%.

Continue reading “Kāds Pabriks pārlaidās no ligzdas uz ligzdu.”