Draudi, briesmas un ienaidnieki

Dažas piezīmes pašpasludinātā moratorija priekšvakarā

Pagājušās ceturtdienas vakarā valdība beidzot sāka nākt klajā ar kaut kādiem puspasākumiem epidēmijas iegrožošanā, un tam par godu nākošajā dienā, kas iekrita piektdienā, 13. datumā, es jūtu uzplūdā publiski aicināju to atbalstīt. Lai nu kāda tā valdība mums ir iegadījusies, (1) tā ir mūsu pašu ievēlēta, un (2) citas šobrīd nav un nevajag. Manā saprašanā šī nu ir tā reize, kad jārīkojas nevis ierastajā “mēs pret viņiem”, vai “mēs pret tiem citiem”, bet gan “kaut kā kopā jāizkuļas”.

Tā kā sekojošie nopietnākie lēmumi, kā starptautisko pasažieru pārvadājumu pārtraukšana, stājas spēkā ar šo otrdienu, un būs spēkā pirmajā piegājienā līdz 14. aprīlim, tad es arī uz šo laiciņu pašizolēšos gan fiziski, gan arī valdības aplamāšanas nozīmē.

Bet līdz tam dažas piezīmes, – ne par vīrusiem un epidēmiju vēsturi, ne ar gudriem padomiem veselības aizsardzības profesionāļiem, kā tad būtu bijis pareizi rīkoties.

Apkarošanas plānošana, izpilde un kontrole

Sens blēņu stāsts skarbajā mūsdienu realitātē

Pērnā gada beigās sākās ziņu tērcīte par to, ka tiks skatīts Latvijas progress Moneyval rekomendāciju izpildē, un tad, ka tas jau tiek skatīts, un tad, ka ir izskatīts, un ka vairumis no 40 rekomendācijām ir izpildītas, bet kāds špilkumiņš vēl ne, un to tad pamazām vēlāk atkal, un tā bez gala.

Plašākai publikai tā arī netika paskaidrots, ka “progress” tiek vērtēts pēc iesniegtā plāna un tā izpildes pārskata. Tā ir tāda tabuliņa, kurā sarakstīts pa rindiņām, kas tā kā būtu jādara, un atķeksēts, kas tā kā būtu izdarīts. Pērnā gada histērija, kas ap šo visu ņemšanos bija sacelta, radīja iespaidu, ka runa ir par hadronu paātrinātāja mēroga būvi ar kalnos izraktu tuneļu kilometriem un miljardu vērtu iekārtu uzstādīšanu, un akvaivaiakvaivai, kā mēs šos darbus kavējam. Realitāte savukārt ir tik piezemēti prasta, ka bija neērti to smalkāk skaidrot: jāuztaisa papīru mapīte, kas lepni raportētu par plāna izpildi.

Ideālajā variantā tā vēl arī pamatotu fuktuka amatpersonu straujo nomaiņu un dotu vēl kādu cerību atgriezties pie shēmas par dažu likvidējamu banku nodošanu izlaupīšanai pareizajiem ļaužiem.

Disonanse starp notiekošā faktisko primitīvumu iepretim uzforsētajam publicitātes patosam uzjundīja manā atmiņā kādu notikumu no septiņdesmito gadu vidus, ko labprāt stāstu kā jautru joku. Pareizāk sakot, stāstīju kā joku, pēdējo notikumu iespaidā to turpmāk stādīšu priekšā kā nopietnas pieejas paraugu.

ĀPPPA II daļa

Marginālijas un spekulācijas

[Raksta I daļu lasīt šeit]

Trešdienas raidījumā izskanēja arī pa kādai frāzei, kas neguva turpmāku attīstību jau iepriekš minētā TV formāta dēļ. Labprāt būtu iesaistījies kādā kašķītī par katru no tām, bet centos uzvesties pieklājīgi. Izmantošu iespēju savu sakāmo ieskicēt šeit.

Zanders par Lemberga procesa mečiarizāciju un gaismas spēki par Lemberga “izelšanos”

Nav noslēpums, ka Māris Zanders diezgan cītīgi seko notikumiem Centrāl– un Austrumeiropā, un viņš pasvieda variantu, ka ar Lemberga kgu varētu darīt tāpat kā ar ūberskandalozo Slovākijas līderi Vladimiru Mečiaru. Proti, likt mierā ar kriminālām tiesvedībām, – apmaiņā pret klusu pensionāra dzīvi.

To, ka salīdzinot ar Mečiaru, mūsu poltiķi un pat par “reketa karaļiem” nominētie ir pilnīgas dievgosniņas, es tā kā pa miglu zināju. Pēc raidījuma pašķirstīju publiski pieejamo info, un tik tiešām, notiesāts viņš nav. “Nopelnu saraksts” tai pat laikā Mečiaram ir patiesi unikāls, pat ar CE raibās vēstures olekti mērot. Stāsts gan ir daudzkārt komplicētāks, bet svarīgs TV raidījuma kontekstā ir cits faktors: par Lemberga procesa mečiarizāciju neviens cits runāt nevēlējās (iespējams, zināšanu trūkuma dēļ), bet cits caur citu draudzīgi vidžināja, ka process jau ir ļoti ilgs, jaunāks neviens nekļūstot utt.

Še nu ir tā reize, kad nepiekrītu ne vienam, ne otram no izskanējušajiem viedokļiem.

No vienas puses, mūsu tiesu vara nav spējīga šai brīdī taisīt tādu brīnumainu pirueti. Lembergs tiek vajāts jau padsmit gadu, un šajā stadijā pēkšņi piedāvāt viņam mierīgas vecumdienas apmaiņā pret velszinko, – tas nav iespējams. Mūsu tiesas ir vājas un izkurtējušas kā vecas bekas, bet tieslietu ministra un ģenerālprokurora aumež stulbos ģīmjus, kad viņiem bija jāatzīst, ka šamie nejēdz pilnīgi nekā no ES likumdošanas (kad bija jāatjauno amatā LB prezidents Rimševica kgs) mēs mūžam paturēsim siltā piemiņā.

Pastulba prokuratūra, impotentas tiesas un histērisks tieslietu ministrs nav tā kombinācija, kas spētu lauzt bezcerīgi ilgo ņemšanos ap Lemberga lietu.

No otras puses, pilnīgi aplamas ir runas par to, ka “Lembergs ir izelsies”. Atgādināšu, pirms gadiem 10+ presē kā vispārpieņemts termins tika lietots apzīmējums “Lemberga oponenti”. Varat man parādīt to publiskās komunikācijas miskasti, kurā sakrituši visi kokaļi, skoki un citi “biznesa ģēniji’? Kur palicis šarmantais Ainārs Gulbis, ar kura vekseli formāli visa lieta ievārījās? Liecināt tiesā sevis paša izprovocētā procesā viņam vaļas neatrodas. Kas attiecas uz tiesu varu, tad izelsusies ir drīzāk tā, nekā Lembergs: sākotnēji spriganie prokurori ir notinušies, aplaupītie cietušie miljonāri liecina negribīgi, un process velkas un velkas.

Un vilksies. Un nekādas mečiarizācijas tuvākajos gados nebūs. Būs notiesājošs spriedums, nezinu, par ko tieši, bet būs. Tas tā kā nākošgad beidzot ir sagaidāms, tam sekos pārsūdzība un otrā instance, – vēl pāris gadiņu.

Lemberga kga vitalitāte un bezbremžu nekaunības līmenis ir faktors, ko visi viņa “oponenti” un vienkārši ļaunvēļi nav pareizi novērtējuši.

Oligarhi, gaismas spēki un masu mēdiji

Kādā brīdī raidījumā uzbildos, ka dalījums “oligarhos” un “nepārākoligarhos” mūsdienās ir zaudējis nozīmi, jo pats termins ir 19. gadsimta produkts. Viena no komponentēm – kontrole pār ietekmīgiem masu medijiem – vairs nav aktuāla sociālo platformu laimetā. Tas ir tā vienkāršā iemesla dēļ, ka masu mēdiju monopols ir beigts un pagalam. Par to šai blogā ir rakstīts krustu šķērsu, un mūsu publiskā diskusija ar Zigudu Zaķi un dr. Ivaru Ījabu speciāli organizētā divdienu pasākumā ir viesusi pilnīgu skaidrību šai jomā. Bet gaismas spēki nerimstas un turpina klukstēt: oligarhi, oligarhi oligarhi… Un man kā arguments tika uzrādīts nokaujošais: bet Ventas Balss? Tur tak ir pilnīgs viena viedokļa monopols, un persona, kas to kontrolē, tādēļ ir sevišķi ļauns oligarhs! Teikšu atklāti, izdzirdot šo megastulbību no it kā cienījama žurnālista mutes, es apjuku.

Izrādās, kontrole pār lokālu lapeli ar deklarētu tirāžu 4500 ir oligarha pazīme! Salīdzināšanai: Lemberga kontam tviterī ir 26400 sekotāju, bet Zandera – 60400.

Pirmajam tātad 10x vairāk, bet visu oligarhuoligarham Zanderam – vēl divtik daudz. Un kā tad klasificēt to daudzdesmit novadu priekšniekus, kuriem visiem ir līdzīgas lapeles? Nē, to šai sarakstā nebūs, jo gaismas spēki ir nolēmuši, ka olgarhu ir tieši trīs gab., un turpina buldurēt par Ventas Balsi. Nožēlojami, bet tā ir realitāte.

Zilonis istabā: kāpēc tieši un tikai Lembergs?

Šī tēma uzpeldēja, bet galu galā tika nomurdzīta. Kādēļ no gaismas spēku nominētajiem oligarhiem sankcijas ir tikai pret vienu konkrētu, bet pret pārējiem diviem nav? Ar ko šamais tik ļoti atšķiras? Tieslietu ministrs tak pilnīgi atklāti ir draudējies, ka dosies arī uz Rīgas ostu, ugunīgu zobinu vēzēdams, un atradīs tur kauko viskauko, un tad tik nu būs.

Piedāvāju savu redzējumu ostu jautājumā, kurš nekādi nevarēja iekļauties TV raidījuma formātā.

Tātad: ASV sankcijas attiecas uz Ventspils brīvostas pārvaldi un vairākām sabiedriskām organizācijām. Par pēdējām viss skaidrs: tās savāca sieciņus no lohiem un caur to uzturēja Lemberga kga personu. Spriedums vienkāršs, – gaļa pār kārti un āda baļļā. Ar brīvostu cita situācija, smalki izsakoties, tā ir “Atvasināta publisko tiesību juridiska persona”. Tautas valodā sakot, persona juridiska, bet saimniecība nepersoniska. Šo atvasināto personu arī no sankciju saraksta izņēma neticamā ātrumā, tūdaļ pēc Lemberga kga katapultēšanās.

Jaunkomunistu draudi izrēķināties ar oligarhiem Rīgas ostā man rādās panākumu skurbuma uzvēdīta tukšdiršana.

Pati Rīgas brīvosta ir tādā pašā statusā kā Ventspils, un tās pārvaldē atrodas lēvenis interesantu personāžu, bet neviena no šobrīd gaismas spēkus interesējošiem. Lielu biznesu daļu ostā nodrošina privāts uzņēmums SIA Rīgas Tirdzniecības osta (RTO), un ap šī uzņēmuma aktivitātēm ir vijušās ne mazums leģendu. Arī manā atmiņā bija palicis sapiņķerēts īpašumattiecību un krustiski saistītu biznesu tīkls, un šādā neskaidrībā ietamborēt publikai 3A kā visa ļaunuma sakni tiešām nebija grūti.

Izrādās, ka metodiskā kārtā īpašumattiecības šai saimniecībā ir sakārtotas. RTO kontrolējošais īpašnieks ir skaidri redzams, SIA Multi Capital Holdings (MCH) izveidojusi un Uzņēmumu reģistrā reģistrējusi kompānijas padomi, kurā, sākot ar 2019. gada 16. augustu, darbojas bijušais ASV vēstnieks Latvijā Čārlzs Larsons (Charles William Larson Jr., padomes priekšsēdētāja vietnieks), Ainārs Šlesers (padomes priekšsēdētājs) un Andris Šķēle (padomes loceklis). Opā!

Te arī ir fundamentāla atšķirība: kamēr Ventspils brīvostas amatpersona Lemberga kgs publiski nolād NATO kareivjus par čurāšanu pilsētas puķu dobēs, un pie reizes zākā NATO par okupantiem, RTO kontroles visaugstākajā līmenī parādās ASV vēstnieks Latvijā, bijušais, protams. Bet Č. Larsons nav ne karjeras diplomāts, ne Obamas administrācijas izpalīgs. Interesenti var bez grūtībām iepazīt šī republikāņu partijas senatora, tagad augsta līmeņa lobista biogrāfiju.

Tātad: ja par Ventspils ostu un Lemberga kgu ziņas pāri okeānam skrien vēstniecības un gaismas spēku redakcijā, tad RTO ziņo pa taisno.

Pats MCH reģistrēts raksturīgā adresē Dzirnavu ielā, un pazīstot personāžus, man nav ne mazāko šaubu, ka uzņēmējdarbības vide šeit ir sakārtota bez vainas.

Pārejam pie sazvērestību teorijām

Savās replikās no konkrētiem faktiem, un vēlāk caur vijīgu faktu interpretāciju, esmu nonācis līdz pavisam šķidrai sadaļai. Varat uzskatīt to par muldēšanu, varat par pravietošanu, – kā kuram patīk.

Pētot visas publiski pieejamās ziņas par liela mēroga ķezām Latvijā pēdējos gados, esmu nonācis pie secinājuma, ka gandrīz visām no tām ir lielāka vai mazāka sasaiste ar Ukrainu. Tie, kas cītīgi seko ASV prezidenta grūtajam liktenim impīčmenta laikā, būs jau pamanījuši, ka sižeta krievu līnija ir izelsusies un tās vietā ir viena vienīga Ukraina. Bet ar šo visu saistītie personāži – viceprezidenta Baidena dēls un viņa sobutiļņiks skaidri redzams Winergy un tātad Norvik/PNBbankas raibajā liktenī. Starp citu, līdzīgi kā Lemberga kgu, arī AB LV banku nopļāva pēkšņa iekļaušana sankciju sarakstā. Un milzīgā muļļāšanās ap ļaušanu vai neļaušanu sākt izmaksāt klientu naudu pēc būtības reducējas uz vienu jautājumu: iestādes prasa visu informāciju par klientiem. Tātad arī par leģionu ukraiņu kontu. Interesanti, ne?

Savukārt iepriekš neiegaismota likvidatora nozīmēšana PNB var tikt izskaidrota ar to pašu: sūds par dalāmajiem miljoniem, svarīgākais ir tas, ka likvidators prot rīkoties ar tabulām un sakārtot vajadzīgo info viegli saprotamā veidā. Bet Lemberga kgm raksturīgā kārtā bija interese un intereses ļooooti daudz kur. Caur pāris trīs personām varam ieraudzīt gan Winergy, gan Citadeles banku. Tas tā, sazvērestības teoriju stiprināšanai.

Lai pabeigtu ar kaut jele kādu konstruktīvismu, piedāvāšu gaidāmu šovu sarakstu:

•  Trampa privātais advokāts Džuliani kgs uzraks Baidenu/ukraiņu saiti Rīgā, un pat ja neatbrauks personīgi, pietvītos ar to pusi pasaules;

•  publiskajā telpā atjaunosies tēma par Citadeles privatizāciju (fonam: to par draudzīgu cenu ieguva grupa, kas saistīta ar demokrātu smagsvaru Keriju, kamēr Luminor par nesalīdzināmi lielāku summu pārņēma ar republikāņu administrāciju saistīti fondi), Citadeli pārdeva LPA, kas atradās EM pārraudzībā, kurā savukārt ministrēja DRO;

•  sakarā ar UK izstāšanos no ES mūsu bāliņi brīnīsies, kāpēc tas budžets tāds knapāks atkal, bet jaunā nekaunīgā partiju finansēšanas shēma paliks, kāda bijusi. Uz kaut ko taču ir jāpaļaujas šai dzīvē, vai ne?

[Raksta I daļu lasīt šeit]

 

 

Ikviena raksta vai fragmenta pārpublicēšanas gadījumā atsauce uz autoru, tīmekļa vietni un ērla Egila 925. gadā pēc Kr. noslēgto līgumu ar kuršu ķēniņu Lokero ir obligāta. Allr nyta af allr staðr och orðtæki af denna rún måste geðjaðras och bandas med båda mannaforrá, nettstaddr och aftale gørt mellan jarl Egil och kurones riki Lokero den år 925 efter født af ókunnigr kille.

 

ĀPPPA (Ārpusētera piebildes pie “pakaries atejā!”) I daļa

Blogera neticamie piedzīvojumi TV raidījumā

Trešdienas vakarā metapolitiskas pļāpāšanas cienītājiem bija iespēja stundiņu pavērot kārtējo seriāla epizodi. Raidījuma tēma – sarunas par sankcijām pret Lemberga kgu un kas kuram šai sakarā būtu darāms, jau pati par sevi bija tāda paabstrakta, pašam Lemberga kgm klāt neesot. Piedevām raidījuma vadītāja piedāvātais monotonais tonis, vairuma dalībnieku pelēki atbalstīts, varēja iemidzināt ne tikai skatītājus, bet arī uzaicinātos.

Raidījuma ieraksts pilnā garumā ir viegli sasniedzams, bet divas spilgtas epizodes, iesviestas tvitera duļķainajos viļņos, sacēla negaidīti lielu reakciju. Acīmredzamais raidījuma formāta radītais ierobežojums (vairāk kā pusducis runātāju mazāk kā stundu neto raidlaikam) nepieļauj gandrīz nekādu argumentāciju, par dziļāku iztirzāšanu ij nerunājot, un man šķita, ka tas visiem ir skaidrs.

Izrādās, ka ēterā pateiktais, bet nepaskaidrotais, kā arī aizkadrā palikušais un nepateiktais, ir publiku visnotaļ uzjundījis. Lai daļēji aizpildītu šos tukšumus, piedāvāju šeit dažas replikas.

Koalīcija uzklausa, spriež un izvirza

Palīgs ziņu saprašanai par LB prezidenta kandidāta izvēli

Tikai šonedēļ nostabilizējās pēdējais kandidātu četrnieks Latvijas Bankas prezidenta amatam, vienam no augstākajiem un vislabāk apmaksātajiem posteņiem mūsu valstī. Process attīstas nedaudz atšķirīgi no tā, kādas ir bijušas ņemšanās ap VID vadības izvēli un raibu sarakstu citu vakanču aizpildīšanu, un rodas dabisks jautājums, kādēļ viss notiek tieši šādi un nevis citādi. Te nu būs mazišs izpalīgs ziņu labākai saprašanai un varbūt pat pašu procesu vērtēšanai.

Sašutuma ventīlis “Atlajst Sajmu!”

Vēlreiz par parakstīšanos, ar atkāpēm un prātojumiem

Es arī esmu sašutis. Mūsu sabiedriski politiskās elites barvežu bezkaunības un alkatības kokteilis tiešām spridzina, un neredzēti straujā parakstu vākšana par iniciatīvu Saeimas atlaišanai šķiet likumsakarīga. Par spīti tam, ka atlajdēju pirmajās rindās karogus vicina visodiozākie personāži, process ij netaisās stāties.

Pavļiks, Grieta un Slava

Prātojums par vainīgajiem, tiem citiem, protams

Stāsts. Reiz senā senā pagātnē, tā ap Maskavas Olimpisko spēļu laiku, no padomijas galvaspilsētas pārbrauc mājās kādas tālo ziemeļu tautas priekšstāvis, iespaidu un jaunu atziņu pārbagāts. Izrādās, ka Karlamarksunengeļs ir divi dažādi cilvēki, Slava Metrevelli – viens cilvēks, bet Slava KPSS, kā izrādās, nemaz nav cilvēks. Un vēl esot tāds veikals “Princips”, kurā gan čukča pats nav bijis, bet tajā “Principā” viss esot, pilnīgi viss esot, to visi saka.

Tolaik šī skolnieku anekdote skaitījās tīri asprātīga. Man šodien būtiski iezīmīgs šķietas nevis tas, par ko zvaigājām tolaik, bet gan gluži otrādi, – tas, kas tolaik šķita pilnīgi normāls. Proti, mēs staigājām pa Rīgas centru, milzu burtiem rakstītā lozunga “SLAVA KPSS” neona gaismas apspīdēti, un tas šķita normāli. Pasmieties varējām par nenormālo ziemeļbriežu ganu, kas nezināja, kas tas tāds ir Slava Kāpēeses, un kāpēc šamais tiek reklamēts no māju jumtiem.

Bankas, banciņas un droši paredzamais PC

Prātojums pēc Norvik/PNB aizvēršanās

Neizbēgamajam blīkšķim mūsu banku un banciņu saimniecībā ļoti piemēroti ir LPSR Tautas dzejnieka Ojāra Vācieša vārdi, kuri lai mūs pavada šodien, kavējoties gaiši skumjās atmiņās un prātojot par nākamību:

Mušas dzīve pušu ira,
Liela zaļa muša mira.

Bloga pastāvīgajiem lasītājiem Norvik/PNBaizvēršanās ir veca, pārgremota tēma, jo šādu notikumu attīstību bez šaubu ēnas paredzējām jau pirms krietna laiciņa. Plašākai publikai bija adresēts mans feļetons Rīgas Apriņķa avīzē [https://bit.ly/2HpR2IL], bet tur rakstam atvēlētais apjoms un tēmas iztirzājums vieglajā valodā uzliek ierobežojumus, tālabad šeit centīšos dažas no tēzēm izvērst un piepušķot.

Pirmām kārtām par pašu PNB.

Skaistums nāk no iekšām

Sen gaidītais PNB auditētais gada pārskats parakstīts 16. jūlijā, auditori savu slēdzienu pievienojuši nākošajā dienā, un tas publicēts mājas lapā nedēļu vēlāk, bet “Informācijas atklāšanas paziņojums par 2018. gadu” – 19. jūlijā. Kādēļ viss sakustējies tieši šajos datumos, ir klārs: ikurāt nedēļu agrāk, 11. jūlijā, ECB (PNB kopš pavasara atrodas tiešā Eiropas Centrālās bankas uzraudzībā) bargi paziņoja par PNB kapitāla nepietiekamību un prasīja to novērst visdrīzākajā, pieņemu, ka mēneša, laikā. Audita publicēšanu tālāk vilkt vairs nebija iespējams, lai cik draņķīgi arī tie cipari izskatītos.

Kā jau bija sagaidāms, pašas bankas uzmanīgi safrizētie skaitļi (bankai uzzīmēta peļņa miljons ar astīti, piemēram) rādīja to pašu bildi, ko jau pasen zīmēja apstākļu pazinēji un komentētāji. Bet bija arī detaļas, kas man bija paslīdējušas garām un sagādāja gan pa kādai jaunai atziņai, gan vienkārši sirsnīga prieka brīžus.

Tā šajā dokumentā ir skaidri un gaiši pateikts, kas tad īsti ir “PNB”. Norvik pārzīmološana jau no paša sākuma man šķitās mistikas apdvesta ņemšanās, un ko šis jaunais saīsinājums nozīmē, nekādi nebiju uzķēris. Kā zināms, arī vārds “norvik” neko pārāk konkrētu nenozīmēja, bet bija vismaz kāds mājiens Ziemeļeiropas virzienā. Te nu citēšu PNB 2018. gada pārskata 4. lpp:

“2017. gada beigās vadības komanda pieņēma lēmumu mainīt Bankas zīmolu 2018. gada sākumā. Tomēr, ņemot vērā satricinājumus, kas bija saistīti ar “ABLV Bank” skandālu 2018. februārī, regulatīvo izmaiņu neskaidrību 2018. gada maijā, un vispārējās vēlēšanas 2018. gada oktobrī, Banka nolēma pāriet uz zīmolu AS “PNB Banka” 2018. gada novembrī. Trim burtiem “P”, “N” un “B” nav nekādas īpašas nozīmes, …

Beidzot! Sakarā ar “ABLV Bank” skandālu! Zīmols mainīts uz trīsburtu kombināciju sakarā ar AB LV skandālu un Saeimas vēlēšanām! Bezgala loģiski un pat daiļi! Starp citu, pārskata ievadā kā bankas grūtību pasaulsvarīgākie faktori ir minēti Brexit (divas reizes) un AB LV (arī divas reizes). Tas vienmēr labi, ja pašu uzņēmuma nelaimēm ir skaidri redzami ārēji iemesli, vai ne?

Bet oficiālā dokumentā paustā atziņa, ka par jauno zīmolu paņemtajiem burtiem “nav nekādas īpašas nozīmes” ir jautrākais, ko jelkad esmu lasījis auditētos gada pārskatos.

Lasītāju ērtībai un putrošanās novēršanai iespraudīšu te mazu tabuliņu, ko ikkatris viens lai turpina savām vajadzībām:

LPB	līdz 2018. gadam “Latvijas Pasta banka”
LPG	“Latvijas Propāna gāze”
PLG	“patiesais labuma guvējs”
PNB	nav nekādas īpašas nozīmes

Attiecībā uz tālāk aprakstīto pašas PNB darbošanos publicitātes jomā varbūt būs vietā atgādināt pārīti saīsinājumu no padarmijas krājumiem:

ППР	“posidjelji, popizdjelji, razošljisj” “PartPoļitRabota”
ИБД	“imitacija burnih djeistvij””

Kopsapulce, permanenta kā Trocka revolūcija

No maziem burtiem rakstītas piezīmes pārskata 16. lpp izriet vēl kāda detaļa: akcionāru kopsapulce notiek permanenti, netiek pabeigta, bet tiek tikai pārtraukta un turpinās vienā gabalā. Kā apstākļu pazinējs varu teikt: tā ir pilnīgi droša krīzes pazīme. Formāli akcionāru kopsapulces sasaukšanai ir specifiska procedūra un termiņi. Bet krīzes apstākļos tos ievērot nav iespējams, tādēļ pēc visām likuma prasībām sasauktā kopsapulcē izsludina pārtraukumus, un darbu var atsākt, kad vien vajag. Un šādās reizēs to vajag daudz un bieži.

Šādā turpināšanas reizē, ap to pašu laiku, kad Guseļņikova kgs paziņoja par bankas akciju kontrolpaketes pārdošanu, sapulce lemj par jaunu padomes sastāvu. Tāda esot ievēlēta sešu locekļu sastāvā, bet darbu ar 1. jūliju uzsāk tikai četri, un ne priekšsēdētājs, ne vietnieks nav ievēlēti. Starp citu, gada pārskatu parakstījis bijušais NATO genseks un bijušais Dānijas premjers Anderss Fogs Rasmusens, bet tikai kā padomes loceklis.

Kā jau minēju, ECB 11. jūlijā iesniedz ultimātu, kurā pieprasīja PNB atjaunot pašu kapitāla pietiekamību. Otrs 16. jūlijā parakstītā pārskata “atbildīgais” – valdes priekšsēdētājs Olivers Bramvels – amatu atstāj 30. jūlijā, nedēļu pēc pārskata publicēšanas un divas nedēļas pirms ECB revidentu ierašanās bankā 11. augustā. Četras dienas vēlāk banka tika aizklapēta.

Padomes un Valdes sastāvi un izmaiņas tajos ir jānorāda pārskatā, un šoreiz šādu kolorītu ziņu publiskošana raisa pārdomas un pieņēmumus. Kā redzams no notikumu hronoloģijas, pirmais makšķeres ir satinis pats īpašnieks un padomes priekšsēdētājs Guseļņikova kgs, pārdodams akcijas un atkāpdamies no padomes 28. jūnijā. No jaunajā sastāvā sešiem ievēlētajiem amatus pieņēmuši četri “pārapstiprinātie”, bet neviens par priekšsēdētāju nav kļuvis. Nez kādēļ. Naivais puisis Olivers papīrus paraksta vēl kā valdes šefs, bet notinas no visiem amatiem pēc divām nedēļām.

Pagājušo nedēļu mūsu iztapīgie mēdiji laipni piedāvāja tautai Guseļņikova kga dievošanos, ka šamais ir atvaļinājumā un viņam neesot ne mazākās nojēgas, kas īsti bankā notiek. Kā tad, kā tad. Būtu uzjautrinoši, ja nebūtu tik nožēlojami.

Pa tam lāgam četri bankas padomes locekļi turpina locekļot, un no Informācijas atklāšanas paziņojumā publiskotajiem skaitļiem varam nojaust, kādēļ. Proti, atšķirībā no “jaunajiem”, šiem atalgojums droši vien ir spēkā jau kopš pirmās ievēlēšanas. 2018. gadā četru padomes locekļu kopējais atalgojums bijis 1 202 611 eiro, tātad vidēji ap 300 tūkstošu uz brāli vai 25 000 mēnesī. Nu varbūt locekļiem ir kāds bišķītis mazāk, bet priekšsēdim – vairāk, bet par šitik smuku naudiņu var arī pieciest šādas tādas publiskas neērtības.

Vēl pāris repliku par PNB komunikācijas diskrēto šarmu

Pirmā replika, par valdes priekšsēdētāja Olivera Bramvela aiziešanas paziņojumu. Citēju:

Viņš informēja, ka 2018.gada auditētie finanšu dati liecina, ka banka strādājusi efektīvi, lai realizētu biznesa stratēģiju gan vietējā, gan starptautiskajā tirgū. “Bankas bilance ir pozitīva, kas pierāda, ka “PNB banka” joprojām ir konkurētspējīga.

Man šī aina ir acu priekšā kā uzzīmēta: džeks ir prom, un bankas priekšniecība liek piristiem uzrakstīt kaut ko. Vienalga ko, ka tik kaut ko pozitīvu. Uzdevums nepateicīgs, un tas tie uzgrūsts piristu kantora Kitijai. Tad nu lasītāji tiek iepriecināti gan ar “pozitīvu bilanci”, gan bankas “joprojām konkurētspēju”.

Paskaidrojumam. Kas attiecas uz bankas bilanci, tad bilance sastāv no aktīviem un pasīviem, un tie ir vienādi. Bilance, angliski Balance Sheet, jau savā nosaukumā satur balance, proti “līdzsvars”. Tehniski bilance ir nulle. Vienmēr. Ja bilance “neiet”, tas ir, nesanāk nulle, tad jāurbjas, kamēr atrod kļūdu. Bet ja šis process ievelkas, tad atver speciālu kontu – “bilances nesakritība”, lai pret vakaru tomēr bilance saietu. Vēlāk atrastās kļūdas šo nesakritības kontu “attīra”, līdz atkal viss ir kārtībā.

Kas attiecas uz “joprojām konkurētspējīgo banku”, tad aizejošais valdes priekšsēdētājs jau vairākas nedēļas pirms šī paziņojuma zināja, ka ECB tai ir izrakstījis tādu recepti, ka gals ir neizbēgami klāt.

Rezultātā bez visām citām ķezām iznāk tā, it kā jaukais puisis Olivers presei paudis apaļas muļķības. Bet tas jaunajā, visaptverošas gūglošanas un nekā neaizmiršanas pasaulē paliks uz mūžu.
Viņa baidījās no ziepēm,
Visa apauga ar piepēm.
Visu mūžu zaļā muša
Nezināja, kas ir duša.
Otrā replika, par pašiem skaitļiem, uzvaras raports par PNB varonīgā cīņā sasniegto mega peļņu viena miljona apjomā. Atkal citāts:

«PNB banka» pagājušajā gadā strādājusi ar auditēto peļņu 1,067 miljonu eiro apmērā pretstatā zaudējumiem 2017.gadā, liecina bankas publiskotais gada pārskats. Vienlaikus bankas grupas zaudējumi samazinājušies 2,7 reizes un veidoja 17,505 miljonus eiro.
Vienlaikus neatkarīgā revidenta SIA «PricewaterhouseCoopers» atzinums par bankas finanšu pārskatu ir ar iebildēm.

Precizēsim: pārskatā uzrādītā peļņa ir auditēta, bet nav auditoru apstiprināta, proti, auditori PWC gan šo, gan vairākus citus ļoti būtiskus skaitļus uzskata par aplamiem. Auditoru atzinumā ir septiņi iebildumi, kas normālam auditam būtu tieši septiņi par daudz.

Pirmajos piecos iebildumos ir detalizēti skaitļi, kas iebilst gan pret Grupas, gan pret pašas bankas vērtējumiem – gan uzkrājumu veidošanai, gan pamatlīdzekļu novērtējumam, gan vērtspapīru reālajai cenai. Auditoru ieskatā uz bankas peļņu būtu jāattiecina vēl kādi mīnus 15 mio, plus nav atspoguļots nepilnu 12 mio aizdevums saistītai pusei (latviski: paši īpašnieki savākuši kredītu un nemāk izmeloties, kur palikusi naudiņa), tātad kopā kādi 30 mio mīnuss. Visur ar piebildi: jau 2017. gada pārskats bija paslīps, mēs jau toreiz prasījām etc etc.

6. un 7. auditoru piezīme ir par to, ka nav iespējams novērtēt daudzmiljonu aktīvus Krievijā, un kur iespējami desmitiem miljonu zaudējumi, kas atklāsies, kad kāršu namiņš nobruks pavisam, un tie bilancē nemaz neparādās. Sevišķi pacietīgi tipi var pārskatā palasīties par Vasjuku cienīgām investīcijām dirsā pa kreisi uz nagliņas kaut kur ellē ratā simts kilometru attālumā no Maskavas apvedceļa. Šis tad acīmredzami ir īstais iemesls, kādēļ ECB pieprasa fundamentālu ciparu bankas pašu kapitāla palielināšanai, jo šeit tik tiešām ir runa par trīsciparu skaitļiem. Miljonos. Būtu svaiga nauda, būtu banka dzīva. Pa tam lāgam “jaunie akcionāri” kaut ko burzguļo, bet naudas nav. Ja tā, tad arī bodīte ir ciet, un beigta balle.

Trešā replika – par jauno īpašnieku nevēlēšanos tiesāties ar valsti.

No ņemšanās mēdijos radies vienkāršots, bet aplams iespaids, ka Guseļņikovs = PNB, un nopērkot bankas akciju kontrolpaketi, “jaunie īpašnieki”, kuri it kā nevēlas tiesāties ar Latvijas valsti, apturēs procesu un lieta darīta. Ne tik vienkārši, un iespējams, pavisam otrādi.

Medijos apcerēto prasību pret Latvijas valsti, kas datēta ar 2017. gada decembri, ir cēluši vairāki prasītāji, no kuriem pirmais ir AS NORVIK BANK, bet pārējie – Guseļņikovi 5 gab., tātad pavisam kopā seši. Prasības būtība: Latvijas ļaunie žņauguši nabaga PNB banku, sevišķi nelabs bijis LB prezidenta uzkūdītais fuktuks, strādāt nav ļāvuši, bankas vērtību mazinājuši. No šīs loģikas izriet, ka galvenā sāpe šeit ir akcionāriem (jo viņu akciju vērtība samazināta). Tad ko šai kompānijā dara pati banka kā prasītājs? Mana versija ir ļoti primitīva: apmaksā rēķinus. Ja banka nav prasītājs, tad juristiem maksātu Guseļņikovi paši, kas šķiet pilnīgi neticami.

Savukārt jauno īpašnieku paziņojumam par nevēlēšanos prasību uzturēt nav pārāk lielas nozīmes: bijušajiem akcionāriem Guseļņikoviem, saskaņā ar viņu stāstu, ir nodarīti zaudējumi, un viņiem neviens neliedz nedaudz uzpucēt prasību un procesu turpināt. Cita lieta, kā tagad viņu prasība izskatīsies. No vienas puses, prasītāji var teikt: re, mēs taču teicām! Nožņaudza gandrīz pavisam, piespieda atdot par vienu eiro, un pēc tam vēl aizklapēja! No otras puses, ECB ir pilnībā apstiprinājusi auditoru vērtējumu, ka banka jau sen kā bijusi iztīrīta un pussprāgusi, un tas ir īstais iemesls pasākuma slēgšanai. Skatīsimies, ka šī tēma turpmāk attīstīsies.

Nezinu, vai citas mušas
Ir šo sērgu sapratušas.

Vilciens “Šveice – Vasjuki” vairs nekursēs

Nedaudz iztirzāšu jau minētajā RAA feļetonā lozunga veidā izsaukto: beigas ir visam “vietējo” un mazo banku biznesa modelim, ne tikai vienai bankai. Kamēr bija iespējams jauki pelnīt uz caurplūstošo dolāru miljardiem, banciņās varēja atļauties uzturēt nepieciešamo personālu visu formālo prasību izpildei. Tas varēja sastādīt pat trešo daļu no kvalificēto darbinieku skaita. Auglīgajām austrumu – rietumu naudas plūsmām apsīkstot, nekādas pasaciņas par jauniem biznesa plāniem vairs nelīdzēs. Šis stāsts mūsu biznesā ir beidzies.

Līdz ar to jautājums: kura tad būs nākošā, kuras durvis klientiem aizcirtīsies, nav atbildams racionālās kategorijās. Izbeigsies visas, izņemot tās dažas, kurām ir radikāli cits biznesa modelis. Un tādu modeļu ir tikai divi.

Pirmais, kurā paliks trīs vai četras lielām starptautiskām finansu grupām piederošas universālas, plaša servisa bankas. Iespējams, ka divas būs starptautiskam “amerikāņu” kapitālam piederošas, bet viena – zviedru. Zviedrijas finanšu tirgus vērotāji zin stāstīt, ka arī tur banku konsolidācija rādās neizbēgama, un ticamākais drīzāk ir scenārijs, ka SEB apēdīs Swedbanku. Kas mums no tā? Nekas, pilnīgi nekas. Svarīgi saprast, ka publiku apkalpot un nodaļu tīklus var veidot tikai tādas struktūras, kuru aizmugurē ir reāli liels kapitāls un ietekme. Mūsu vietējā mēroga bagātnieki, no šī viedokļa raugoties, nav pat vidēji turīgi.

Neliela ilustrācija. Pasaulslavenais šefpavārs Džeimijs Olivers nesen iesvieda savas grimstošās restorānu ķēdes glābšanai privātu naudiņu, 13 mio sterliņu (nepilnus 15 mio EUR). Neizglāba. Noskurinājās un dzīvo tālāk. Viņa “net worth” (īpašuma reālās cenas novērtējums) ir ap 250 mio, un viņš tādēļ ir turīgs. Bet ne bagāts. Tādēļ viņam nepieder pensionārus apkalpojoša banka. Viņš ir veiksmīgs publicists, kas ticis pie turības. Starp citu, no restorāniem neko nav nopelnījis.

Cits piemērs no britu dzīves. Sers Filips Grīns, veikalu impērijas īpašnieks, iekūlās nepatikšanās, un cita starpā tika apsūdzēts darbinieku pensiju fonda iztīrīšanā. Lai izvairītos no vēl lielākām nepatikšanām, vienā epizodē viņš atmaksāja pensiju fonda kasē 363 mio sterliņu, lai atvieglotu 19 000 pensionāru likteni un pats paliktu ar sera titulu, ko viņam grasījās atņemt. Viņš ir bagāts cilvēks.

Kas notiek, kad jahtu nopērk cilvēks, kas tikai iedomājas, ka ir turīgs, labi redzam no Eināra Repšes piemēra. Jaunā sieviņa izmurrāja no bijušā labi atalgotā LB prezidenta jahtu, ar kuru bija naiva iecere atpelnīt kredītu un vēl nopelnīt. Khe khe. Ar banciņām ir līdzīgi, tās nevar piederēt pasaules kontekstā trūcīgiem, dažmiljoniņus saskrāpējušiem personāžiem.

Savukārt lielai naudai ir attiecīga kalibra labvēļi, aizgādņi un aizbildņi. Jau rakstījām, ka ļoti savlaicīgi, vēl pirms skandāla publiskošanas par zviedru banku lomu Magņicka lietā, Zviedrijas premjers aizskrēja uz ASV skaidroties, un kā mazu uzmanības zīmi iepirka bruņojumu par apaļām summiņām. Vecrīgā runā, ka šogad pirms Jāņiem mūsu valdību apmeklējis neviens cits kā pats Markuss Valenbergs. Jā jā, to pašu leģendāro Vallenbergu klana pašreizējais pārstāvis SEB vadībā, faktiski reālais saimnieks. Gribēja tikai tādu sīkumu, lai fuktuksliek mierā SEB netīrās naudas lietās. Tā runā, ka atteikšanās šo lūgumu izpildīt bez rakstiska aicinājuma arī ir īstenais iemesls Putniņa kga karjeras straujajam pagriezienam.

Šādā leņķī arī jāmeklē atslēga AB LV traģiskajam liktenim: viņu problēma nebija nauda, AB LV bija labi kapitalizēta, labi pārvaldīta, labi pelnoša institūcija. Bet viņu pusē nebija nevienas valsts premjers, un viņi nav Vallenbergi. Lai cik augstas raudzes personāži tiktu iesaistīti padomēs, lai cik profesionāli lobisti tiktu algoti, – tas viss izrādīsies par īsu krasi neveiksmīgas apstākļu sagadīšanās reizē. Nemaz nerunājot par reālām finanšu ķezām, kā PNB gadījumā, kad padomē sēdošās starptautiskās zvaigznes galu galā izrādās vien kāzu ģenerāļi. Labi apmaksāti, protams.

Otrais modelis ir iespējams, ja dažas no mazajām bankām varēs turpināt funkcionēt kā lielāka ekonomiska grupējuma vai nozīmīga klana norēķinu centrs. Tas ir dārgi, bet respektabli un ērti, kā privātā lidmašīna. Ja var atļauties, tad kādēļ gan ne. Nebūtu brīnums, ka kādas pāris trīs tādas arī saglabāsies.

Šobrīd FKTK mājas lapā ir uzskaitītas veselas 14 bankas (PNB ieskaitot). Apmēram 7 līdz 10 ir liekas, un to liktenis ir neizbēgams. Kura nākošā? Te sāksies “krievu ruletes” tipa spēlītes. Trāpīties var jebkura. Vecu grēku visām ir daudz, bet lieka kapitāla to īpašniekiem – pamaz. Vai pēkšņi “izšaus” spriedums Rietumu bankas krimināllietā Francijā, vai pēkšņi paraus zem ledus kādu moldāvu miljarda krēslainajos ceļos iesaistīto, – viss var gadīties.

Šādos gadījumos “taisnību” var izšķirt tikai derības. Tādēļ bloga priekšniecība strādā pie projekta, lai mūsu kompetentākajiem lasītājiem būtu iespēja caur prognožu spēļu mehānismu sevi parādīt arī šajā jomā.

Mušas dzīve pušu ira,
Liela zaļa muša mira.
Citas mušas saceļ brēku –
Kas tai zaļai bij par sērgu?
Viņa baidījās no ziepēm,
Visa apauga ar piepēm.
Visu mūžu zaļā muša
Nezināja, kas ir duša.
Nezinu, vai citas mušas
Ir šo sērgu sapratušas.

 

 

Ikviena raksta vai fragmenta pārpublicēšanas gadījumā atsauce uz autoru, tīmekļa vietni un ērla Egila 925. gadā pēc Kr. noslēgto līgumu ar kuršu ķēniņu Lokero ir obligāta. Allr nyta af allr staðr och orðtæki af denna rún måste geðjaðras och bandas med båda mannaforrá, nettstaddr och aftale gørt mellan jarl Egil och kurones riki Lokero den år 925 efter født af ókunnigr kille.

Karstums pārgājis, likumi paliek

Mūsdienu komunikācijas ābece

Putrainā ņemšanās ap LU rektora vēlēšanām pašā vasaras karstumā uzputoja publiskajā diskusijā lēveni emociju un duļķu, sākot ar akadēmiskiem juridiskiem disputiem un beidzot ar ieskatu 1987. gada rajona laikrakstā “Komunisma Ausma” (šis nav ierastais joks no sērijas kolchozs Červona Dišla, tā tiešām sauca Krāslavas rajona avīzīti tolaik). Publikācijā, kuras autore bija Dagdas komjauniete biedrene Šuplinska, tika apņēmīgi nosodīti buržuāziskie nacionālisti etc etc. Lai neradītu aplamu iespaidu, ka šis artiķelis būtu par komjaunietes Šuplinskas garīgās attīstības grūtajiem ceļiem, man nācās pārgaidīt karsto laiku.

Pār gadskārtu audits nāca II

… bet dažiem pa tam lāgam ir piezagusies Tuklā Ziemeļu Lapsa…

Iepriekšējā sērijā

Jāsāk ar atkāpi, jo kopš raksta pirmās daļas pagājis krietns brītiņš, un daudz kas ir attīstījies starplaikā.

Atgādināšu pirmās daļas sižeta aizsākumu. Kāds mans sens kollēga reiz pēkšņi sāka sprēgāt FB diskusijā, aprājot ļaunos, kas aumež nepamatoti aprunā Norvik PNB bankas gaišo nākotni. Izrādījās, ka Dainis B. sēž Londonā un viņa darba devējs ir tas pats Guseļņikova kgs, kuram pieder minētās bankas kontrolpakete, un kurš cita starpā jau bija cēlis prasību pret Latvijas valsti daudzmiljonu mērogā, kā arī publiski draudēja tiesāties arī ar pašu ECB.

Nu jau gada otrā puse sākusies, bet dienā, kad bungāju šo tekstu, Daiņa B. solītais un likuma paģērētais audits joprojām nav publiskots. Tā būtu droša zīme, ka ar bodīti ir cauri, kā jau bija sagaidāms, bet te pēkšņi mūsu seriāla scenārijā jauns gājiens. Proti, bankas akciju kontrolpakete ir it kā pārdota anonīmai investoru grupai. Kas tie tādi, FKTK mājas lapā nav redzams, lai gan GG kga dalība šeit norādīta jau kā bez kontrolpaketes. Viss notikušais nav pretrunā ar ainu, ko apskatīju raksta pirmajā daļā: GG kgm akcijas pēc būtības nav piederējušas, un īstie īpašnieki tās savākuši atpakaļ. Kā jau tas gadās ar uzņēmumiem, kuru bilance pēc būtības ir sabrukusi, glābšanas gadījumā (kā tas bija ar PAREX, piemēram) atsavināšana notiek par simbolisku cenu. Kādēļ tad ne visu, bet atstājot GG kga formālā īpašumā FKTK datos oficiāli redzamos “20 –30%”? Tie ir tie paši iepriekš minētie “25% – 1 akcija”, par kuru nepieņemšanu Guseļņikova kgs strīdas ar kādu citu savu partneri, pats to apstiprinot jau iztirzātajā prasībā pret Latvijas valsti. Tā kā šai daļai izputējušā uzņēmumā vērtības nav šā kā tā, tad uzņēmuma pārņēmēji ar to neķēpājas, tiktāl skaidrs.