“Ko politologi jums nestāsta”: nepamanītais vēlēšanu rezultātos

Par!–isms beidzies, bet! – būs citi sūdi

Nedēļa pēc pašvaldību vēlēšanām pagāja vaimanās par neredzēti zemo vēlētāju aktivitāti un prātošanā par to rezultātiem, lielākoties šķirojot uzvarētājus un zaudētājus saskaņā ar aptaujās ierasto dalījumu Saeimas vēlēšanu sarakstu griezumā. Lai arī vairumā piedāvāto tabulu skaitļi bija tehniski pareizi, saturiski tie tikai formāli ataino notikušā sociāli politisko būtību.

Formālie rezultāti un uzvarētāji, kārtoti “pa listēm”

Nepilnam miljonam balsstiesīgo šajās vēlēšanās tika piedāvāts sadalīt 664 novadu deputātu vietas. Oficiālais dalības procents skaitās 34,01%, bet derīgo zīmju skaits ir bijis ap 325 tūkstošiem. Procedūra skaidra, balsis saskaitītas, deputāti zināmi, – var sākties pašvaldību praktiskā politika. Savukārt uzdevums attiecināt nodotās balsis un iegūtos deputātu mandātus, lai varētu redzēt rezultātu nacionāla mēroga partiju griezumā, ir stipri piņķerīgāks.

Ierastā kārtā vietvaru vēlēšanās veidojas daždažādi apvienotie saraksti, pie kam kombinējas gan “lielās” partijas ar vietējiem spēkiem, gan “lielās” savā starpā visādās buķetēs. Šādos politsvingeru gadījuma un negadījuma rakstura sakaros top raibu raibi bastardi, un precīzi pateikt, kuras balsis pienākas kuram, ir tiešām grūti. Blogosfērā piedāvātie aprēķini biežāk vai nu pieskaita par sarakstu nodotās balsis katram dalībniekam, vai arī sadala “uz galviņām” katram sarakstā ietilpstošajam spēkam. Līdzīgi ar iegūto mandātu skaitu, – katra no metodikām iedos atšķirīgu rezultātu.

Tomēr kopējā tendence nacionāla mēroga politisko partiju zīmoliem ir skaidri nolasāma: ir uzvarētāji, ir izdzīvojušie, un ir caurkritušie, tai skaitā bezcerīgi lūzeri. Neapstrīdamie lūzeri ir JKP, Par!, Progresīvie un KPV LV.

Šādā formālā griezumā skatoties, vairāk par 10% no iespējamo mandātu skaita sev var pierakstīt Nacionālā apvienība, Latvijas reģionu apvienība, Latvijas zemnieku savienība (svarīgi! tā ir LZS, nejaukt ar ZZS un zaļajiem), Latvijas attīstībai un Jaunā Vienotība. Pirmie divi – NA un LRA – kopā ieguvuši 210 mandātus, tātad gandrīz trešdaļu no kopējā skaita. Bet atkārtošu jau minēto tēzi: šis dalījums ir tīri formāls. Vietējās vēlēšanās vairumā gadījumu – un it īpaši šoreiz, pie rekordzema aktivitātes līmeņa – cilvēki balso par cilvēkiem, nevis par politiskiem zīmoliem vai abstraktām ideoloģijām.

Pat tie lasītāji, kuri ne pārāk seko reģionālajai politikai, būs dzirdējuši par tādiem līderiem kā Sesks Liepājā, Rāviņš Jelgavā, Baiks Valmierā un droši vien būs pamanījuši Helmani Ogrē, bet kurš ir no kuras partijas? Manā saprašanā šeit būtu vietā sadaļa “vecajie uzvarētāji”, neatkarīgi no to formālās piedalīšanas pie kāda no Saeimā pārstāvētajiem spēkiem. No šāda viedokļa ievērības cienīgs ir Latvijas attīstībai sasniegtais rezultāts. Svarīgs moments!

Pirmajā pēcvēlēšanu karsonī daži komentētāji pie vēlēšanu uzvarētājiem pieskaitīja Saeimā pārstāvēto apvienību Attīstībai Par!, kas ir totāla aplamība. Gan LA, gan Par! piedalījās vēlēšanās gan ar atsevišķiem sarakstiem, gan apvienotās listēs, bet tās nekur nestartēja apvienotā sarakstā. Viņu rezultāti nekādi nekrustojas. Pirmie ir pie neapšaubāmiem uzvarētājiem, otri – pie nožēlojamiem lūzeriem.

AttParisma dekonstrukcija

LA šajās vēlēšanās veiksmīgi iekārtojās “veco uzvarētāju” nišā, jo viņu saraksti bija vietējo vietvaru ilgdzīvotāju pārbāzti. Jāatzīmē, ka skaitļiem un faktiem neatbilst apgalvojums, ka šamie būtu visās iespējamās vietās sametušies kopā ar kādu vietējo partiju, no savas puses piekabinot saraksta nosaukumam “LA”. Gluži vienkārši tas nav tiesa. Apvienotajos sarakstos LA startēja tikai 8 pašvaldībās, pie kam divās – ar savu Saeimas politpiegulētāju partiju “Izaugsme” (neesat par tādu dzirdējuši? – nav brīnums. Varbūt atcerēsities deputātu dr Andri Skridi, kura balss “bija izšķiroša”, lai amatu saglabātu Krājbankas iztīrītājs Bondars, kad mēģināja dumpoties frakcijas noderīgās muļķītes no Par!. Šamais dakteris arī ir ietekmīgā politiskā spēka “Izaugsme”vadītājs un AttParistu līdzdibinātājs). Ja šos divus sarakstus ieskaitam pie “savējiem”, tad apvienotie paliek seši, četri no kuriem kopā ar Vidzemes partiju. Ar atsevišķu sarakstu LA startēja 18 pašvaldībās, un šeit klāt es liktu arī tos divus ar izaugsmēniem, tātad nospiedošā vairumā zem LA zīmola tika safasēta veco reģionālo personāžu jauna konstelācija.

Rezultāti, formāli ņemot, itin labi: no LA sarakstiem ievēlēti 51 deputāts, no apvienotajiem – vēl 33. Tiesa, no šiem pēdējiem 18 būtu jāapskata kā novirze, jo tie iegūti divās pašvaldībās kopā ar Vidzemes partiju (8 Valkā, 10 Aizkrauklē). Saturiski – nu redzēsim, redzēsim. LA pozicionējas kā liberāls politisks spēks, līdz šim ir aizstāvējis visas “progresīvās”, “iekļaujošās” un citas jevronostādnes. Vai Valkā, Aikrauklē un Līvānos “jaunā vecā” vara skries steigšus rīkot praidus? Bet nākošajām Saeimas vēlēšanām spēcīgs lokālais atbalsts, pareizināts ar pašu kontrolētās VARAM finanšu un administratīvajām iespējām, vismaz teorētiski var dot lielas priekšrocības.

LA un Par! ir de facto šķīrušās, un tām jāuztur apvienības ilūzija aumež prozaiska iemesla dēļ: valsts finansējums.

Situācija līdzīga izjukušai laulībai, kad šķiršanās juridisku noformēšanu traucē kopīgi garantētā hipotēka un banka diktē savus noteikumus. Par atsevišķas eksistences perspektīvēm zināmā mērā varam spriest no šo vēlēšanu rezultātiem: LA 84 deputāti, Par! – 10 (kopā ar Jūrmalas vienotības izcilnieku Dālderi). Pie kam šis skaitlis, lai cik mizerabls (tas ir ap 1,5% no deputātu vietu skaita, balsu procents valsts mērogā līdzīgs), prasīt prasās pēc mazas izskaidrošanas.

Paristi četrus no saviem deputātiem (Dālderi ieskaitot) ieguvuši nevis saviem spēkiem, bet kopā ar Progresīvajiem, Jauno Vienotību vai pat abiem kopā. Veiksmīgs viņu pašu saraksta starts ir Jelgavā – 2 vietas, Ogrē – 2 un Ropažos – 1. Paristu Ogres stāstiņš droši vien ir aizraujošs tiem, kuri pazīst personāžus un zina detaļas, bet es diemžēl esmu spiests iztikt ar CVK lapās atrodamās informācijas analīzi. Manā versijā sižets ir tāds: divi Lielvārdes deputāti no LZS vēlas startēt uz jauno, apvienotā Ogres dižapgabala domi, bet izrādās, ka Ogres hercogs Helmanis ir apvienotā NA un LZS saraksta līderis. Lielvārdes deputātu tandēms acīmredzot no sava ierastā saraksta startēt nevar vai negrib, – gan jau ka vietēju iemeslu ir gana. Ko darīt? Pieteikties Par! sarakstā, kurā iekļūst ar 4. un 8. kārtas numuru attiecīgi, vēlēšanās dievgosniņas – paristu priekšnieces – sasvītro melnas, sev ar pieredzi un iemaņām sakārto plusiņus, un lieta darīta. Abi iekšā, paristes miskastē. Tātad reāli saviem spēkiem iznīkstošā Kustība Par! ir spējusi tikt divās pašvaldībās pie trīs deputātu vietām, un vēl četrās ar visādu progresīvu atbalstu. Kas starp citu netraucē veidot koalīciju ar Saskaņu (Ādažu situācija), bet tā nav šī raksta tēma.

No mana skatu punkta iznāk, ka manis pirms neilga laika izteiktais aicinājums Viņķeli cietumā, Pavļutu miskastē! sāk īstenoties. Paristi saviem spēkiem šobrīd var sasniegt apmēram to pašu, ko visādi margināļi. Galu galā Dobelē būs arī KPV LV deputāts, tam tur bija vajadzīgas kādas 400 balsis. Paristiem šāds astronomisks skaitlis tur nebija pa spēkam pat sapņos, tādēļ nestartēja vispār. Citi klauni, JKP, tur savāca 300 balsis, bet iekšā protams netika.

Savukārt Tukumā, kur JKP un Par! startēja ar apvienotu sarakstu, tie saņēma veselas 283 balsis, kas ir 2.37%. Apvienotais saraksts, kuru partijām ir seši(!) valdības ministri! 283 balsis no 12 tūkstošiem nobalsojušajiem Tukuma novada ļaužu. Lūzeri.

Baudīsim izrādi, bet sekosim naudai

Turpmākās nedēļas nesīs mums lokālpolitiku lēveņu lēveņiem: par vietvaru koalīcijām, mēru vēlēšanām, kašķiem un negaidītām politmīlestības izpausmēm un vēl daudz ko citu šajā žanrā. Ja ārā laiks kļūs draņķīgāks, – nu kādēļ ar nepavērot ziņas, būs sava tiesa jautrības.

Bet mana uzmanība būs pievērsta slēptākai drāmai, jo attparistu dekonstrukcija neizbēgami izstarosies uz lielas naudas pārdalīšanu. Kā jau rakstīju gada sākumā, mūsu karsti mīļotā valdība, kurai naudas esot bijis tik daudz, ka ne izskaitīt, bija neticami devīga mazjēdzīgu un atklāti nejēdzīgu publicitātes tēriņu finansēšanā. Tikai vadošās PR firmas no valsts kases tā vai citādi grāba simtus tūkstošus katrā kumosā, un to sadalīšana atainoja politisko spēku samēru un līderu sadarbības metodes. Tai starpā sevišķi izcēlās par paristu poļitrukiem dēvētās aģentūras DW spēja izcelt lielos simttūkstošos un pat mazos miljonos mērāmas summas par zila gaisa kuļčināšanu. Manu interesi par šiem procesiem toreiz rosināja kāda industrijas lielmeistara izmešana no šī procesa, pirmām kārtām no viņķelizētās VM. Tagad, kad AttPar! sadalīšanās un faktiska antagonizācija pieņemas spēkā, jāmainās arī situācijai šai tirgū.

Tieši šai brīdī, kad valdība pārveļ no parastā budžeta uz “neparedzētajiem” izdevumiem dažsimt miljonu, un grasās izmest kārtējo milzu naudu kārtējā kampaņā, Latvijas Avīzē parādās rakstiņš par to, ka lietotne “Apturi Covid” esot bijusi sūds uz kociņa, tā jāsecina no virsraksta. Pašā rakstā drīzāk ir tāda kā taisnošanās, ka nemaz tik slikti jau nebija, tikai… nebija pietiekoši populāra, tātad publiku nesasniedza skaidrojums par nepieciešamību utt., – tātad nebija pareiza kampaņa. Naudiņu (un ne to mazāko) par to saņēma un itin veiksmīgi apguva divi no manas pirmās publikācijas varoņiem: DW un DDB. Tad jau iznāk, ka šamajiem vairs nevajadzētu tik atbildīgus darbus uzticēt, vai ne? Un vai neparādīsies pie situācijas glābšanas iepriekš izbrāķētais MT? Un galu galā, viens no DW Sv. Ģertrūdes brīnumiem balstījās faktā, ka šamie varēja piezvanīt ikkuram katram, kam vajag. Vairs nē.

Pēc šķiršanās no LA var patramdīt kādus cilvēciņus pa Rīgu, bet tas arī viss. Ārpus Rīgas un gandrīz visā valdībā nekāda bramanīgā durvju virināšana vairs nebūs, bijušais laulenis nepieļaus. Jo ir uzvarētājs.

Apmēram šādā un citos ar ārkārtas līdzekļu ārkārtas apgūšanu saistītos virzienos es iesaku pavērot vasaras un rudens procesus. Kā spēku savākšanu un pārgrupēšanos pirms nākošās Saeimas priekšvēlēšanu kampaņas.

• Ikviena raksta vai fragmenta pārpublicēšanas gadījumā atsauce uz autoru, tīmekļa vietni un ērla Egila 925. gadā pēc Kr. noslēgto līgumu ar kuršu ķēniņu Lokero ir obligāta. Allr nyta af allr staðr och orðtæki af denna rún måste geðjaðras och bandas med båda mannaforrá, nettstaddr och aftale gørt mellan jarl Egil och kurones riki Lokero den år 925 efter født af ókunnigr kille.

Kad Auseklītis nepalīdzēs

Pavļutu miskastē, Viņķeli – cietumā!

Kad aizsāku savu ieskatu jaunā AttPariskā pirisma skaitļos un tikumos, man pašam līdz galam nebija skaidrs, kā tas ir iespējams: pārsimttūkstoš vērti līgumi, un tādu ir dučiem, bez mazākās kautrēšanās nonāk Deep White un citos knokizētos kantoros, un tas ir arī vienīgais konkrētais rezultāts. Naudiņa no budžeta pārceļo pie savējiem, bet nekā taustāma pretī nav un nav bijis pat paredzēts, – 100% ekoloģiski tīri projektiņi. Un kādreiz favorā bijušie PR lielmeistari paliek maliņā brīnīdamies un pukodamies, sak, kā gan var tik bezkaunīgi čakarēt gan formālos pasūtītājus, gan visu publiku kopumā.

Neliels ieskaits šai bezatlikuma biznesā apkopots pirmajā šī cikla publikācijā, bet sevišķi intīmās saites starp Rīgas mēru Staķi, AttParistiem kā politisku radījumu un Ģertrūdes ielas 44a izstaroto svētību uz RIMI maratonu un vēl dažām citādi neizskaidrojamām parādībām – otrajā. Šeit varētu nākt klāt pamācošs stāstiņš par ceļu asfaltēšanu par privātiem līdzekļiem (un mēru, kuru par to no amata atceļ AttParistu marionetizētais VARAM pseidoministrs) iepretim ūberdārgai ielas rekonstrukcijai no Rīgas mēra draudzes baznīcas līdz viņa paša firmas kantorim, viņa padomnieka sievas firmas un pašu partijas tikšanās centram par sabiedriskiem līdzekļiem, kur protams viss ir labākajā kārtībā.

Kas notiek?

Nu jau pikantas detaļas ieguvusī vakcīnu pirkšanas un nepirkšanas sāga skaidri parāda vienu: AZ bija jāpērk, bet konkurentu produkts – nekādā gadījumā, jo tāds bija kategorisks uzstādījums. No kurienes? Vai tad ne no tā paša maģiskā “44a”, kur mīt AZ piristi, tas pats DW?

AttParisms kā Sv. Ģertrūdes kalpotājs

Izlasot visu iepriekšējo materiālu un saliekot kopā aktuālos notikumus (nu piemēram, ministrs Pavļuts šobrīd par AZ konkurenta nepirkšanu no darba atlaiž vienīgo personu, kas gādājusi par kaut nelielas partijas citu vakcīnu sagādāšanu), esmu nonācis pie dažām atziņām un stingras apņemšanās.

Pirms gadiem 25 sociāli politisko aktivitāšu frontē nostabilizējās kārtība, ka profesionāla servisa sniedzēji, tādi kā reklāmisti, sociologi un piristi, sadalījās pa sektoriem un apkalpoja savus klientus, – politiskās partijas un to lobijus. Šī kārtība ir pakāpeniski deģenerējusies un tagad nonākusi pretējā hierarhiskā atkarībā: AttParisti apkalpo piristus, neraugoties uz to, kādu cenu politiski un personīgi tas viņiem arī maksās. Kā citādi lai izskaidro, ka milzīgs partijas politiskais kapitāls tiek “riskēts”, iedarbinot neredzēti dārgu projektu – Vakcinācijas biroju –, kura vadībā tiek ielikta pilnīgi nevarīga, nekompetenta un acīmredzami sadzīviski stulba būtne, kura tiešraidē apstiprina, ka pat aptuveni nesaprot procedūru, par kuru ir it kā atbildīga?

AttParistiem šķiet, ka lai arī bezkaunīgāk un vērienīgāk, tas viss ir apmēram tas pats: ir konkursiņš par nevienam nevajadzīgu pakalpojumu, ir sešciparu summiņa no budžeta, visi papīri parakstīti, miers un dīpwaitiņš. Viņi alojas.

Kamēr tiek tīrīts budžets, nevienam konkrēti nenodarot taustāmu ļaunumu, tas tā arī varbūt bija velkams vēl kādu laiciņu. Bet ir ne tikai likuma burts, ir arī sociālas konvencijas, kuru pārkāpšana noved citādu rezultātu laukā.

DW kā konkrēta produkta piegādatāja – AZ – preses relīžu izplatītājs ir iezīmējies kā vienīgais loģiski izskaidrojamais faktors, kādēļ AttParistu ministrei citas vakcīnas izrādījās “nepraktiskas” un tālabad neiepērkamas. Rezultātā mūsu iedzīvotāji netiks pilnībā vakcinēti pat līdz gada beigām, un pa tam lāgam (papildus citām ligām) nomirs lielāks cilvēku skaits, nekā citādi neizbēgamais. Tai skaitā mani draugi, radi un šai alkatības ārprātā pilnīgi neiesaistīti sirmgalvji.

Par Auseklīti, neformālām konvencijām un to pārkāpšanu

Manas paaudzes lasītājiem vārdi “konvencijas pārkāpējs” uzreiz atsauc atmiņā leitnanta Šmidta dēlus. Te atsvaidzināšanai fragmentiņš no Ilfa & Petrova “Zelta teļa”:

Darbinieki izstiepa uz lievenēm leitnanta Šmidta trešo dēlu muļķīti un lēnām ņēmās iešūpot. Paņikovskis klusēja un padevīgi raudzījās zilajās debesīs. — Pēc īsa sēru mītiņa … — Ostaps dzīrās turpināt. Šajā mirklī darbinieki, piedevuši Paņikovska ķermenim pietiekamu atvēzienu un inerci, izmeta to uz ielas. — … miesas atdeva zemei, — Benders nobeidza. Paņikovskis plakšķēdams atsitās pret zemi kā krupis. Viņš aši pietrūkās kājās un, vēl stiprāk sasvēries uz sāniem, neticami ātri aizļekoja pa Jauno talantu bulvāri. — Nu, bet tagad stāstiet, — Ostaps teica, — kādā veidā šis rāpulis pārkāpa konvenciju un kas tā par konvenciju bija?

No likuma viedokļa gan Šura Balaganovs, gan Ostaps Benders, gan Paņikovskis darīja vienu un to pašu, bet no konvencijas (pēc būtības neformālas) viedokļa viens no viņiem bija pārkāpējs. Un atsitās pret zemi kā krupis.

Mūsu vēsturē palicis 90. gadu reklāmas lozungs “Jums ir problēma? Nieki! To atrisinās Auseklītis!”. Un Auseklītis risināja daudz ko, kamēr turējās nerakstītas konvencijas ietvaros. Neliels atskats tā laika notikumos atrodams šeit.

Video no LTV Raidījuma “Deviņdesmitie. Milda uz pieclatnieka” Skatīt no 18:30

https://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/ltv/69849/devindesmitie-milda-uz-pieclatnieka

Pēc Banka Baltija kraha konvencija skaidri noteica: zārka naudu vākt vairs nedrīkst. Lai tas bizness kur tas bizness, bet tantes aptīrīt vairs ni un ni! Bet savā pašpārliecinātībā par smalko konstrukciju un “man taču nekas nebūs” Valdis Krisbergs, Auseklīša dibinātājs un operātors (mans tuvs paziņa vēl no 80. gadiem), to ignorēja, un nonāca ne tikai uz apsūdzēto sola, bet arī cietumā. Līdzīgi kā pasaulslaveni personāži, tiesāts gan viņš tika par salīdzinoši nevainīgu lietu, par grāmatvedības papīriem. Atgādināšu, ka Als Kapone notiesāts tika nevis par reketu vai citām mafijas štellēm, bet gan par izvairīšanos no nodokļu nomaksas.

AttParistu pseidopartija, kas strauji deģenerējusies par DW apkalpotāju bariņu, arī ir pārkāpusi robežu, kur naudas iztīrīšana no budžeta vairs nav tikai konkursi, papīri un nauda. Vakcinācijas torpedēšana savu rīkojumu devēju interesēs izraisa lielāku inficēto skaitu, un caur to statistiski neizbēgami saistīto smago saslimšanu, un tad arī mirušo skaitu.

Nelieši, jūs esat pārkāpuši elementāras cilvēcības konvenciju. Kamēr jūs zagāt abām rokām, tikmēr mēs varējām brīnīties un sašust par jūsu bezkaunību un nepiesātināmo alkatību. Bet nu jūs esat ienākuši citā laukā, kur bez iztīrītā budžeta skaitļiem ir arī konkrēti nāves dati.

Te nelīdzēs ne Ostaps Benders, ne Auseklītis.

Mans lozungs ir vienkāršs un skaidrs: Pavļutu – miskastē, Viņķeli – cietumā!

Un kur tad DW? Būs gan miskastē, gan cietumā. Miskastē, jo biznesa klientiem agri vai vēlu kļūs skaidrs, ka šī švobla strādā tikai savās interesēs, un ja nu tā iegriežas, tad “pasūtītāju” var norakstīt. Savukārt skaitliski šamie jau sen kā sastrādājuši 10x vai pat 100x vairāk par Valdi Krisbergu, bet viņš nevienu netika noslepkavojis. Tā kā mums, sabiedrībai, nav iespēju tiešā veidā izvadīt pa durvīm alkatīgo neliešu kompāniju DW, tad atliek iešūpot un “atdot miesas zemei” viņu pakalpiņus, pavļutus un viņķles, kuriem jānoplakšķ kā krupjiem lidojuma trajektorijas galapunktā, miskastē vai cietumā, attiecīgi.

Nelieši attparisti – dīpwaitisti, jūs savā alkatībā un politiskajā stulbumā esat kļuvuši par reālu draudu gan man, gan manai ģimenei, gan draugiem un paziņām. Pazūdiet!

• Ikviena raksta vai fragmenta pārpublicēšanas gadījumā atsauce uz autoru, tīmekļa vietni un ērla Egila 925. gadā pēc Kr. noslēgto līgumu ar kuršu ķēniņu Lokero ir obligāta. Allr nyta af allr staðr och orðtæki af denna rún måste geðjaðras och bandas med båda mannaforrá, nettstaddr och aftale gørt mellan jarl Egil och kurones riki Lokero den år 925 efter født af ókunnigr kille.

Sv. Ģertrūdes glorificēšana

Turpinājums aizsāktajai tēmai par knokismu, piristiski atparisko metabolismu, kā arī par kāda sena drauga naivumu

Pirms mēneša gan ar rakstu šajā blogā, gan dažām replikām tvitervidē iesaistījos tēmā par tobrīd plaši atkārtoto mantru, ka valdība mums varbūt nav nemaz tik slikta, bet tai esot “slikta komunikācija”, un tam par iemeslu neesot vis pašas valdīšanas pļorzainība un pat nemaskēts stulbums, bet gan resursu trūkums savas varonīgās cīņas izklāstīšanai plašām tautas masām. Publikācija pievērsa uzmanību, mani Dienai nointervēja Romāns Meļņiks (apmērām par to pašu), un es uzrakstīju vēl arī vienu feļetonu Rīgas apriņķa avīzei.

Tā vien šķiet, ka tēmas saceltais intereses vilnis ir noplacis, un varu mierīgi paturpināt. Atkal apmēram par to pašu, bet ne tik daudz par konkrēto ministriju simttūkstošu tēriņiem gaisa stumšanā, bet gan vairāk par nu jau nostabilizēto, – vienoto, attīstīti parisko un progresīvo – valsts kases tīrīšanas musturi. Vairs ne tūkstošos, bet miljonos. Un par Sv. Ģertrūdes jaunatrasto vietu mūsu reālajā dzīvē, nelielam kolorītam.

Atskatam – kā es uzvilku uz kašķi bez lielas vajadzības

Pērnā gada beigās ievēroju kādu netipisku parādību masu mēdīkļos, proti, aumež ieturētais un labi ieredzētais politologs Filips Rajevska kgs uzsāka negaidītu komunikācijas virzienu, – par to, ka VM ar iepirkumiem notiekot pilnīgs vellsviņuzina kas, un aizrunājās līdz tam, ka VM faktiski esot viens riktīgs korupcijas perēklis. Uzreiz sapratu, ka es kaut ko nesaprotu. Filips nu jau ilgus gadus uzstājas kā objektīvs un gudrs politisko pocesu komentētājs, paskaidrojot un izskaidrojot atsevišķu ministriju un partiju rīcību, dara to gandrīz zinātniski, profesionāli, bez naida un bez rupjībām. Paralēli viņa iejūtīgi uzraudzītā firma Mediju Tilts nodarbojas gan ar augstākā līmeņa lobismu (tas ir, strādā ar ministrijām klientu interesēs), gan uzvar ministriju konkursos (tas ir, strādā ar sabiedrisko domu ministriju interesēs), un vēl arī konsultē pa kādai politisko partiju kampaņai. Viss legāli un skaisti, un galvenais, nekādu interešu konfliktu. Klienti rīkojas, MT apkalpo, Filips izskaidro.

Kas tad tāds pēkšņi noticis? Izrādījās, ka Filipa uzņēmums MT tika izmests no konkursa par VM apkalpošanu sabiedrisko attiecību jomā, pie kam tik tiešām reāli rupjā manierē. Nenocietos un iebāzos tvitertelpā ar pāris replikām, jo situācija pirmajā brīdī šķitās vienkārši apsmaidīšanas vērta.

Skandāliņa attīstības gaitā noskaidrojās, ka MT piečakarējusi arī Valsts Kanceleja, tiesa, ar smalkāku metodi, – no kāda jau iepriekš uzvarēta konkursa neiedalot MT ne kapeikas. Un tad pašās gada beigās, kad MT negaidīti vinnēja kādu ārkārtīgi steidzamu un bezgala nepieciešamu pirisma pakalpojumu iepirkumu “Sabiedrības informēšanas kampaņas iedzīvotāju motivēšanai mācīties visas dzīves garumā un uzņēmēju motivēšanai veikt ieguldījumus cilvēkkapitālā izstrāde un īstenošana” (ko ļaunas mēles kvalificēja kā kompensāciju par iepriekšējiem notikumiem), izrādījās, ka konkursa rezultāts ir apstrīdēts un iecerētā naudiņa tu–tū.

Skaidrs, ka var sanākt skrobe: saliekot kopā apcerēto VM iepirkumu ar pusi no kontrakta summas, ko VK atdevusi konkurentiem, plus apčakarējienu EM pašā gada izskaņā, – tur kopā būtu kāds pusmiljoniņš, jā jā, mērogi šobrīd ir tieši tādi, miljonos, ne tūkstošos. Un Filips Rajevska kgs sāk publiski uzrādīt korupcijas perēkļus, bet es – taisīt tabuliņas par ministriju un citu valstisku kantoru tēriņiem gaisa tricināšanai un mēdiju telpas piesārņošanai apaugļošanai ar vērtīgiem viedokļiem.

No tabuliņām cita starpā izrietēja, ka Valsts kancelejas konsultante stratēģiskās komunikācijas jautājumos Daiga Holma Saeimas komisijā ir muldējusi pilnīgus niekus. Būdama viena no 12(!) VK komunikāciju darbiniekiem, viņa fleitēja, ka “valsts pārvaldē komunikācijas resursi esot ierobežoti”, ak šie mazie apdalītie nabadziņi! Tikai augstākajā valsts pārvaldes līmenī vien var bez grūtībām saskatīt sešus dučus “ierobežoto resursu” komunikatorus, kuri pat bez ārpakalpojumiem, kopumā miljonus vērtajiem, apgūst gadā vēl pāris miljoniņus algās.

Te būs vietā piemetināt, ka valstī bez ministrijām ir vēl simtiem publiskas naudas finansētu kantoru, kuros katrā ir pa kādam “komunikatoram”, ko pagrūž priekšā, kad priekšnieks nemāk ticami izmeloties, un lielai daļai no tiem ir iepirkta ārpakalpojumā kāda kampaņa vai cits gaisa tricināšanas serviss, tipiski par tūkstošiem četrdesmit gadā. Mēroga sajūtas uzturēšanai: 100 x 40 tūkst = 4 miljoni. Tikai pa sīkumam.

Koviddrošās RIMIMAXIMAS un ārkārtīgi infekciozie pārējie tirgotāji

Pērnajā rudenī, kad C–19 sērga atgriezās ar jūtamu sparu, AttPariskie ministri vai no ādas līda ārā, lai nepieļautu Rīgas maratona atcelšanu. Ņemšanās ap šo jautājumu izlija pa visu mēdiju telpu, un bija nozīmīgs faktors sabiedrības atskārsmē, ka mums valdības vietā ir mazsakrīgs klaunu pulciņš. Šai balagāna raibumā mazāk ievērots palika kāds totāls absurds: par masu pasākuma notikšanu iestājās nevis IZM (kuras pārziņā ir sports), bet gan VM #paldiesilzes Viņķeles personā. Par epidemioloģiski riskanta masu pasākuma rīkošanu iestājās tā pati ministrija, kura pēc maza brīža “zinātniski” pamatoja to, ka veikalos nedrīkst pirkt cimdus, zeķes un zābaciņus, jo tas taču izplatīšot ļauno sērgu kā nekas cits! Ja nu vienīgi privātpersonu nopirkts elektropagarinātājs būs vēl jiptīgāks…

Paradoksa īstenībā nav nekāda, ja mēs šo cīņu par un ap maratonu apskatīsim nevis no virusoloģijas, bet gan no pirisma viedokļa. Proti, tas pasākums nav vienkārši Rīgas maratons, tas ir RIMI Rīgas maratons.

Tā paša RIMI, kurš ir iepriekšējā bloga raksta figuranta, PR aģentūras Deep White (DW) viens no lielākajiem klientiem. Ar AttPariskā ministra Pabrika bijušo un AttPariskā Rīgas mēra Staķa aktuālo, pilnas slodzes Domē iesēdušos padomnieku Gintu Knoku DW priekšniecei Eglei Klekerei nav gandrīz nekāda sakara, ja neskaita to, ka viņi ir dzīvesbiedri un kā tādi arī pozicionējas DW veidotās kampaņās. Un DW, līdzīgi kā iepriekš iztirzātais MT, sniedz gan lobisma pakalpojumus klientiem, kam jātiek pie valdības, gan PR pakalpojumus ministrijām (viss tas par sešciparu summām), gan strādā pie politiskās reklāmas, – skaidrs, kam.

Tādēļ janvārī, kad sākās nopietnas runas, ka tiks atcelti daži tirdzniecības ierobežojumi, nebija lielu šaubu, ka tieši RIMI (kā pārtikas lielveikals) būs tā vieta, kur pirkt nevīrusainas bērnu rotaļlietas.

Nevis rotaļlietu viekalos, jo tas būtu ļoti neloģiski un epidemioloģiski bīstami. Te nu kritiskam lasītājam uzrodas jautājums: bet kā ar MAXIMU? Jo viņi nav redzami DW lielklientu sarakstā. Te nu būs darīšana ar divām brīnumainām sakrtībām, vienu sportisku, otru – svētuma apstarotu. Par pirmo jau rakstīju, proti, brīnumainas sakritības kārtā dažas dienas pirms valdības lēmuma, kura rezultātā arī MAXIMA kļūst par saimniecības preču tirgotāju (iepretim visiem mazajiem un specializētajiem veikaliem), tā piesakās par Latvijas basketbola savienības ilgtermiņa partneri, proti, maksā uzreiz un apņemas maksāt ilgetrmiņā AttParistu īstenā saimnieka Jaunupa kga sirdsāķītim.

Otrā ir saistīta ar Sv. Ģertrūdi, kuras brīnumdarošā ietekme mūsdienu Latvijas politikā nav guvusi tai piekritīgu ievērību, tādēļ sekos dažas rindkopas šī netaisnā tukšuma apgaismošanai.

Sv. Ģertrūde no Nivelles (626-659) un tās jaunie aizbilstamie

Sv. Ģertrūde jau izsenis uzskatīta par ceļinieku aizgādni, tādēļ tai veltītā baznīca dabiskā kārtā bija pie Rīgas pilsētas ārējās robežas, lai ceļinieki varētu izlūgties svētību un aizstāvību pirms nopietnāka ceļojuma. Tā kopš 15. gadsimta atradās agrāko Raunas vārtu tuvumā (vieni no Rīgas vārtiem, ceļa sākums uz Rīgas arhibīskapa vasaras pili Raunā, mūsdienu priekšstatos ap Brīvības un Ģertrūdes ielu krustojumu), un pašreizējā Ģertrūdes ielas trase pazīstama jau no 18. gadsimta. Tiesa, savu nosaukumu – Ģertrūdes iela – tā iegūst tikai 1885. gadā, par godu atjaunotajai baznīcai.

Nu jau kādu laiciņu ik pa reizei TV rāda šausmu lietas par Ģertrūdes ielas bruģi, kā tur zemzemē iegāžas veseli automobiļi.

Rīgas dome protamā kārtā nevar uz to mierīgi noraudzīties un ielu uztaisīs kā konfekti. Citēšu: “Plānojot Ģertrūdes ielas rekonstrukciju Rīgā, iecerēts saglabāt ielas vēsturisko izskatu un bruģi, bet tur, kur varētu braukt ar riteņiem, bruģis būs noslīpēts, … atklāja Rīgas domes Satiksmes departamenta vadītājs Vitālijs Reinbahs. Viņš sacīja, ka ielas bruģa izskats būs stilīgs, saglabājot vēsturisko piegaršu. …Ielas rekonstrukcija plānota trīs posmos, un precīzas kopējas  izmaksas pagaidām nav zināmas.” Tiesa, no konteksta izriet, ka darbi sāksies nevis no ielas baznīcas gala (tie autiņi parasti iegrima posmā starp Brīvības un Tērbatas ielām), bet gan no otra, no Čaka ielas puses. Un te nu mēs nonākam pie Sv. Ģertrūdes svētuma apstarota objekta, Ģertrūdes ielas 44a, kuram būs brīnumaini paveicies ar ielas rekonstrukciju, noslīpēšanu riteņošanai un ko tik visu vēl ne, nezināmā izmaksu kopapjomā.

Proti, šajā nemaz ne tik lielajā namā atrodas jau pieminētā Staķa padomnieka Knoka kga dzīvesbiedres aģentūra DW (aizņem divus stāvus), paša Staķa kafijas mīlētāju firma SIA Innocent PRO, kā arī Latvijas Pārtikas Tirgotāju Asociācija.

Un tagad varat trīsreiz minēt: kā valdības lēmums piešķirt atsevišķiem veikalu tīkliem tiesības tirgot preces bez ierobežojumiem atsaucās uz šīs asociācijas biedriem? Pareizi domājat, biedri! DW lobisms asociācijai un DWpirisms tās biedriem rezultējas ar praktiska monopola izveidošanu, aizbildinoties ar ārkārtas stāvokli. Lai nebūtu neskaidrību pat sīkumos, asociācijā ietilpstošais NARVESEN mūs priecē ar kafiju, ko tai piegādā tai pašā adresē sagadīšanās pēc reģistrētā Staķa firma.

Lai labāk saprastu, ka svētība Ģertrūdes ielā nāk vairs ne tik daudz no baznīcas, cik no jaunā patiesības un progresa svētnīcas Ģertrūdes 44a, atgādināšu vēl kādu sagadīšanos: “AP!/PRO ar savu vēlēšanu sarakstu un rīcības plānu Rīgai vēlētājus un plašsaziņas līdzekļu pārstāvjus iepazīstinās Ģertrūdes ielas 44A pagalmā. Pulcēšanās sāksies…” Šis ir citāts no šamo oficiālās mājas lapas. Tas tā, gadījumam, kad staķi un knoki dievosies, ka neko par šo adresi nav dzirdējuši, un fleitēs, ka tā ir tīra sagadīšanās, ka pieņemtie valdības lēmumi – gan simttūkstošu kontraktu piešķiršanā šai adresē reģistrētajiem, gan monopolu veidošana citiem šai pašā adresē mītošajiem, gan Rīgas domes steidzama iesaistīšanās ielu seguma slīpēšana, lai progresīvie personāži var ērti nokļūt līdz jaunajai svētnīcai, – tas viss ir tikai un vienīgi Sv. Ģertrūdes apstarots brīnums.

Tikai atšķirībā no viduslaiku ceļiniekiem, kas nolika svecīti un izlūdzās žēlastību un aizgādnību Raunas vārtu tuvumā, šodien būs prātīgāk aizstaigāt arī vēl dažus kvartālus tālāk, līdz brīnumdarošajam numuram 44a, un veikt arī tur kādas sakrālas darbības. Kā ar vairumu brīnumu, mēs nevaram zināt, kā tas notiek, bet notiek, ja ir stingra ticība. Nu un kāds sīkums resursu.

Atklātā vēstule racionalitātes viltus mācības adeptam Ģirtam R

Esmu nonācis līdz personīgai tēmai. Proti, pēdējā laikā mans jaunu dienu cīņu biedrs un konkurents Ģirts Rungainis pasācis lamāt valdību, velkot ārā visādus loģiskus un racionālus argumentus par tirgošanās ierobežojumiem, bezkaunīgo RIMIMAXIMAS lobēšanu no valdības puses, neizpratni par notiekošo u.tml. Nav liels noslēpums, ka Ģirtam R. ir sava interese veikalu tīklā DEPO, kuru valdības lēmumi aumež negodīgā kārtā dzen dirsā nostāda grūtā situācijā.

Nolēmu šoreiz uzrakstīt viņam dažas rindiņas šeit.

Dārgo Ģirt!

Redzu un dzirdu, ka esi visnotaļ satraucies par situāciju mazumtirdzniecībā, un tīri cilvēciski varu Tevi saprast. Tai pat laikā man tiešām grūti noticēt, ka Tev kā tiešām loģiskam un atjautīgam cilvēkam nav bijis redzams Sv. Ģertrūdes brīnumdarošais starojums.

Visa Tava 1. vidusskolas absolventa (vai es pareizi atceros?) un LVU FizMata loģika ir racionāla teorētiski, bet iracionāla praktiski. Raugies vairāk uz lietu ezotērisko pusi!

Centīšos Tavus maldus paskaidrot ar piemēru no dzīves. Rīgas dome pēkšņi pieņem lēmumu (nu beigu beigās nomīž nepieņem) noņemt autobusu veselam mikrorajonam, lai pārceltu tā jaunizveidotu galapunktu pie IKEA. Jā jā, ne pie SENUKAI, ne pie DEPO, bet tieši pie kāda Tava konkurenta durvīm. Velti Tu centīsies ar savu fizmatismu to izskaidrot! Labāk padomā, vai tik gadījumā šādi aplaimotais nav jau minētās asociācijas biedris? Vai vismaz viņa atklāšanas kampaņu ir servisējušas (piriskā nozīmē) meitenes no Aināra Ščipčinska impērijas? Tā paša Ščipčinska, kurš kopā astoņos piegājienos “Latvijas attīstībai” un “Attīstībai/Par” ir ziedojis vairāk par 100 tūkstošiem, no kopumā partijām ziedotiem EUR 145 106.36 (tur ir arī viena jaunības dienu epizode ar jaunlaicēniem un palielāks čungurs jenotiem jaunvienotībai)?

Dārgo Ģirt, man kādreiz patika (nez, kad tas bija? šajā dzīvē?) iepirkties DEPO, es neiebilstu pret Tavu cigāru smēķēšanas indevi, un man ir saprotama un atbalstāma Tava ņemšanās ap klasisko M Leiku un melnbaltās filmas šķērdēšanu ar tās palīdzību. Bet! Ja vēlies arī turpmāk bez rūpēm turpināt šīs baudkārās nodarbes, apdomā vēlreiz savus maldu ceļus un atmini Sv. Ģertrūdes aizbildniecības brīnumu!

Visa veida veiksmes vēlēdams,

Tavs draugs un līdzjutējs

Mārcis Bendiks

Leica M4P + ILFORD

Postskripta vietā

Pārlasīju rakstīto, un sapratu, ka tēmu varētu turpināt, bet artiķelis jau ir uzburbis ārpus ierastā interneta formāta. Ja iedvesma neatkāpsies, tēma par knokismu kā jauno Rīgas pārvaldes ideoloģiju paturpināšu vēl kādreiz. Pie reizes izsaku izjustu pateicību skaitļu un faktu piesūtītājiem, – tas tik tiešām noder, kad jāpiešņorē pie zemes apkārtklīstošas iedomu teorijas.

Bet Sv. Ģertrūde ir reālāka par reālu. To ikkatris viens var novērot, pērkot cimdus, zeķes un zābaciņus.

• Ikviena raksta vai fragmenta pārpublicēšanas gadījumā atsauce uz autoru, tīmekļa vietni un ērla Egila 925. gadā pēc Kr. noslēgto līgumu ar kuršu ķēniņu Lokero ir obligāta. Allr nyta af allr staðr och orðtæki af denna rún måste geðjaðras och bandas med båda mannaforrá, nettstaddr och aftale gørt mellan jarl Egil och kurones riki Lokero den år 925 efter født af ókunnigr kille.

Jaunās dzīves celtnieki

Ieskats piesūcekņu simbiotiskajā metabolismā

Pirms vairākām nedēļām es izkliedzu pāris repliku par notikumiem pirisma* frontē. Toreiz no valsts pasūtījuma VM diezgan rupjā, pat skandalozā veidā tika izsviests līdz tam laikam labi ieredzētais Mediju Tilts, kura šefs Filips Rajevskis publiski apgalvoja, ka neesot arī ne kapeikas dabūjis no Valsts kancelejas ceturtdaļmiljona “komunālā” kontrakta. Tiesa, negaidītā un gandrīz brīnumainā kārtā, mazajā šķirbiņā starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu, EM viņam iešķieba līgumiņu tā uz 80 kilo. Par skaitļiem valstiskā pirisma jomā tālāk būs pāris tabulu, bet tagad īsi, par ko šai rakstā nebūs.

Ne vārda par vakcīnām! – kā būtu teicis poručiks Rževskis**. Lai arī šis piriskais skandāliņš virmoja ap VM, un laikā sakrita ar Viņķeles kdzes drausmīgo blamāžu un sekojošo demisiju, un tagad viss sabiedriskais troksnis ir pārcēlies uz vakcinēšanas lietām, – par to ne šeit un ne šoreiz. Ministru maiņai zibenīgi sekoja jauna vadības centra – Vakcinācijas biroja – izveide, un publikas uzmanība uzkrita augstajam atalgojuma līmenim un arī kopīgajai tāmītei: papildus 600 tūkstotīšu gadā. Man iznāks pat tāda kā šī projekta aizstāvēšana. Tālāk aprādīšu, ka šī summa nav liela, salīdzinot ar to līdzekļu izplinderēšanu, kas tradicionāli notiek ministrijās un valsts kantoros gaisa tricināšanas jomā. Un būs padomjlaiku dziesminieka V. Luksa fabula par kazām, kura publicēta mākslinieciskās pašdarbības repertuāra krājumā, drukāta manā dzimšanas gadā (1955.).

Šī sliktā, sliktā, sliktā valdības komunikācija, ak āpāc!

Tomēr viena atklāsme te ļoti iederas, jo nāk no pašiem “sliktās komunikācijas” vaininiekiem. Pērnā gada 16. decembrī šī tēma tika cilāta Saeimas komisijā, un re ko mums pauda cilvēks no valstiskā komunikācijas paša viduča:

“Komentējot kritiku, Valsts kancelejas konsultante stratēģiskās komunikācijas jautājumos Daiga Holma norādīja… Situāciju apgrūtina arī tas, ka, pēc Holmas paustā, komunikācijas resursi valsts pārvaldē ir ierobežoti – ministru komunikācijas departamentos ir apmēram pa trim cilvēkiem. Tāpat viņa uzsvēra, ka pēdējos desmit mēnešus arī komunikācijas eksperti strādā pastiprinātā režīmā….”

---

Tātad, departamentos esot pa trim cilvjiem, un tie paši pārstrādājušies. Pirmkārt, te nu jāvaicā: varbūt nevajag tā pūlēties? Ja reiz darbs nepadodas, un visi vienprātīgi atzīst, ka darba produkts, proti, valdības komunikācija, ir katastrofāli slikta, tad nevajag tā mocīties. Un otrkārt, stāsti par mazo cilvēku skaitu un trūcīgo rocību ir blēņas, lai neteiktu rupjāk.

Tikai pāršķirstot ministriju un Valsts kancelejas mājas lapas, atrodam sešus dučus personāžu, kuru tiešais uzdevums ir publiskā komunikācija. Sarakstā ir tikai tie amati, kuru nosaukumā tas atšifrēts, un ļoti ticams, ka ārpus šī skaita būs gandrīz tikpat daudz tādu, kas ir vienkārši “padomnieki”, “konsultanti” un tamlīdzīgi ļauži, kuru darbības sfēra nav konkretizēta. Te būs neliels pārskatiņš:

MK un ministru/ministriju komunikāciju darbinieki/padomnieki (ar atšifrētu darbības sfēru)
Premjera birojs	2
Valsts kanceleja:
Komunikācijas departaments	7
Stratēģiskās komunikācijas departaments	5
Finanšu ministrija	6
VARAM	7
Veselības ministrija	5
Ekonomikas ministrija	5
Labklājības ministrija	4
Iekšlietu ministrija	4
Ārlietu ministrija	4
Satiksmes ministrija	6
Tieslietu ministrija	3
Izglītības ministrija	3
Zemkopības ministrija	5
Kultūras ministrija	6
Kopā:	72
Vidēji mēnešalgās (1600/mēn)	115200
Gadā kopā	1382400

Tabulā ieliktā mēnešalga ir ticams pieņēmums caurmēra situācijai, jo ir cilvēki, kas strādā par valstī vidējo algu, bet ir arī tādi, kas saņem divtik un pat vairāk. Skaitlis ielikts tālabad, lai pievērstu uzmanību, ka šie 72 atklāti redzamie, un vēl kāds pulciņš šeit neuzskaitīto, saņem algu katru mēnesi, kas gada griezumā sasummējas kā 1,4 miljoni.

Ja pieliekam klāt nodokļus, tad kopumā uz šo, “ierobežoto resursu” komunikāciju gadā no budžeta aiziet kādi divi miljoni. Par sliktu, vienprātīgi atzītu, sliktu komunikāciju. 2 mio. Algās.

… bet tas vēl nav viss!

Gaišu nākotni, tai skaitā spēka un varonības pilnu valdības komunikāciju, mums sola ar nopietnu apņēmību. Protams, jaunveidojamajos birojos algas būs līdz pat trīsreiz lielākas par iepriekšējā tabulā izmantoto piemēru, bet galvenais: jaunas programmas, projekti un pasākumi, iepirkumi un konkursi, kuros taču piedalīsies vislabākie profesionālie spēki, un tad tik būs! Būs, būs. Noteikti. Jo nav jau tā, ka mēs bez pieredzes šai ziņā.

Tās pašas visnotaļ profesionālās firmas jau gadiem ilgi zīž no ministriju un citu valstisku veidojumu tesmeņiem. Pavirši pārskrienot oficiālos iepirkumu datus, uztaisīju mazu tabuliņu par trīs redzamiem šī žanra pārstāvjiem un dažiem pērnā gada līgumiem.

	Datums	Summa (bez PVN)
Veselības ministrijas līgums ar DDB “Seksuālās un reproduktīvās veselības veicināšanas kampaņas stratēģijas izstrāde”	22.09.2020.	47210
Veselības ministrijas līgums ar DDB “Reklāmas izveide un izvietošana gripas profilakses jautājumos”	04.11.2020.	39720
Veselības ministrijas līgums ar DDB “Sabiedrības informēšanas aktivitāšu par aktuālām sabiedrības veselības veicināšanas un slimību profilakses tēmām izstrāde un īstenošana (79341000-6)”	05.01.2021.	150000
Veselības ministrijas līgums ar DDB “Sabiedrības informēšanas aktivitāšu par aktuālām sabiedrības veselības veicināšanas un slimību profilakses tēmām izstrāde un īstenošana.”	06.01.2021.	68999
DDB Worldwide Latvia pakalpojumu iepirkumi pēdējo četru mēnešu laikā, kopā, bez PVN:			305929
Valsts kanceleja “Vispārīgā vienošanās par “Valsts kancelejas un Ministru kabineta plānoto komunikācijas kampaņu un pasākumu realizāciju. “Deep White”, “Mediju Tilts”, “PR kvadrāts”.  Vienošanās paredz, ka tālāk “pasūtītājs izvēlas pakalpojumu sniedzēju konkrētiem pasākumiem.	15.04.2020.	250000
SPKC Līgums par “Sabiedrības informēšanas kampaņu veselības veicināšanas jautājumos izstrādi un īstenošanu”. Līgumam ir 3 daļas – viena ar “Deep White”	17.06.2020.	39679
Valsts vides dienests, Līgums ar Deep White  par “VVD komunikācijas standarta izstrādi”	05.08.2020.	24870
Labklājības ministrijas Līgums ar Deep White “Starptautiskas konferences organizēšana par vīriešu lomu mūsdienu sabiedrībā”	21.08.2020.	24342
CSDD Līgums ar Deep White. “Sabiedrības izpratnes un informētības paaugstināšana par CSDD piedāvātajiem pakalpojumiem”.	20.10.2020.	20000
Nodibinājums “Iespējamā misija” Līgums ar Deep White. “Skolotāju izglītības projekta “Mācītspēks” reklāmas kampaņas materiālu izstrādes pakalpojumi ESF līdzfinansētā projekta Nr. 8.2.1.0/18/I/004 “Latvijas Universitātes inovatīvas, pētniecībā balstītas studiju virziena “Izglītība, pedagoģija un sports” studiju programmas” ietvaros”	03.11.2020.	30783
Iepirkumi no “Deep White”, ieskaitot komunālo VK līgumu, no kura MT neko neesot saņēmis, 2020. gads, kopā, bez PVN:			389674
Veselības ministrijas līgums ar Mediju Tilts. “Sabiedrības informēšanas kampaņa par zāļu starptautiskā nepatentētā nosaukuma izrakstīšanu”.	19.02.2020.	197545
Veselības ministrijas līgums ar Mediju tilts. “Veselības ministrijas dalības nodrošināšana pasākumā “ZZ čempionāts” 2020.gadā”.	15.05.2020.	41800
VARAM līgums ar Mediju Tilts  “Sabiedrības informēšana par individuālo apkures iekārtu pareizu ekspluatāciju, lai mazinātu kurināmo dedzināšanas ietekmi uz vidi un cilvēka veselību”.	25.09.2020.	28390
SPKC divi līgumi ar Mediju Tilts “Sabiedrības informēšanas kampaņu veselības veicināšanas jautājumos izstrāde un īstenošana”	30.11.2020.	39678
		39600
Ekonomikas ministrijas iepirkuma komisijas lēmums par Mediju tiltu kā konkursa uzvarētāju. “Sabiedrības informēšanas kampaņas iedzīvotāju motivēšanai mācīties visas dzīves garumā un uzņēmēju motivēšanai veikt ieguldījumus cilvēkkapitālā izstrāde un īstenošana”.	28.12.2020.	80527
Mediju Tilts pakalpojumu iepirkumi, 2020. gads, kopā, bez PVN:			427540
Trīs (vai varbūr trīs ar pusi) ārpakalpojumu sniedzēju darbu apjoms dažos līgumos valdības un tās kantoru apčubināšanā gada laikā:			1123143

Tātad šajā vienprātīgi par sliktu atzītajā valdības komunikācijā sešciparu skaitļu naudas summiņas profesionāļi jau ir saņēmuši. Piedevām šie ir tikai pašā virspusē viegli redzamie pasākumi. Pirmkārt, daļa no aumež gardiem kumosiem ir noslepenoti (tādiem klientiem, kā NBS un AM, piemēram), otrkārt, milzu summas apgrozās pseido sabiedriskās organizācijās, kuras pārdala gan mūsu budžeta, gan eiro naudiņas. Un tie ir miljoni, kuri nāk klāt jau pirmajā tabulā atspoguļotajām aldziņām.

Tehniskais rezultāts? Vienīgais neapšaubāmais šo aktivitāšu rezultāts ir līdzekļu apgūšana. Sabiedrība tiek aplaimota ar informēšanu, ministrijas – ar koncepcijām. Protams, mēdz būt arī kādi konkrētāki sasniegumi, par ko atsevišķi kantori var parādīt statistiku, bet to nav pārāk daudz, lai traucētu vispārīgo ainu: valdības komunikācija esot slikta, slikta, slikta. Par pāris miljoniem algās un vēl nezcik miljoniem līgumos.

Atšķirībā no celtniekiem, kuriem par tādu vai citādu cenu kaut kas tomēr beigu beigās ir jāuzbūvē, ne piristiem, ne IT producentiem nekas paliekoši taustāms nav obligāti jāatstāj. Papīri jāsakārto, un var ķerties pie nākošā, kas atsauc atmiņā jau anonsēto staļinlaiku dzejdarbu. Fragmentiņš:

aiz muguras kaut sen tai slava slikta,
par dārznieci bij atkal
                                    kaza
                                                likta.

Kā pienākas,
bij uzrakstītas dubultanketas,
bij lūgumraksts
                        un vēl šis tas.

Smalks ieteikums,
ka gudra, čakla tā, —
                        tai bij pie rokas, —
ka izturēta
                        un ka visi darbi sokas,

un, protams, — jaunā vietā kazai vajagot
visatbildīgāko
                        no darbiem dot.

Un vēl viens salīdzinājums ar celtnieku branžu. Kā zināms, lielākie celtniecības uzņēmumi ir būtiski atkarīgi no infrastruktūras attīstīšanas, tātad no valsts un pašvaldībām. Lai atceramies to reizi, kad valdības katastrofālas neizdarības rezultātā apstājās ES fondu finansētie projekti, – celtniecība kā tautsaimniecības nozare piedzīvoja milzu krīzi. Privātie projektiņi te neko daudz nelīdzēja. Ja mūsu “izmeklējošā žurnālistika” papētītu pēc būtības lielāko piristu bilances, tad droši vien izrādītos, ka ministriju, valsts kantoru un budžetu pārdalošo “sabiedrisko” pasūtījumu apjoma daļa viņu ieņēmumos būs proporcionāli tāda pati, ja ne vēl lielāka.

Bet celtnieki, kuri projektos apgroza miljonus desmitiem, dod darbu tūkstošiem cilvēku. Dižpiristi savukārt pārdala dažus (vai vairākus) miljonus ik gadu, ar darba vietu tūkstošiem neaizraujas. Jo tranšejas nav jārok un jābetonē ar nekas nav.

Un atšķirībā no celtniekiem, neviens ne par kādiem karteļiem netramda, un dividendēs var dalīt itin jaukas summas. Ziedojumi politiskajām partijām? Nu ir jau pa kādam, bet tā ir tīrā sagadīšanās. Nav jau nekāds biatlons.

… bet tas vēl arī nav viss!

Jums šķita, ka nu jau pietiks? Valdība stratēģiski pakomunicē caur VK 12 cilvēku brigādi, ministrijas ar savām sešciparu iespējām, nu un kas, ka sanāk slikti? Cenšas taču, resursu trūkstot.

Ak, jaukie naivie ļaudis! Būs vēl, un vēl, un tad vēl pa virsu. Septembrī mūs aplaimoja ziņa, ka vēl papildus jau ierastajiem tēriņiem ļoti sliktajai valdības komunikācijai daži miljoni obligāti jānotērē arī visas valsts tēlam. Žanra cienītāji jau būs iepazinušies ar valstiskas atbildības caurvītu opusu, kurš sākas šādi:

Informatīvais ziņojums

“Par vienota valsts tēla izstrādi”

Informatīvais ziņojums “Par vienota valsts tēla izstrādi” (turpmāk – Informatīvais ziņojums) sagatavots, pamatojoties uz 2019. gada 7. maijā apstiprinātā Valdības rīcības plāna Deklarācijas par Artura Krišjāņa Kariņa vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību īstenošanu (turpmāk – VRP) 45.1. punktu “Panāksim, ka ir vienots un pozitīvs tēls par Latviju kā vietu eksportējošiem uzņēmumiem”. Ekonomikas ministrija, sadarbībā ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru (turpmāk – LIAA), sniedz informāciju par VRP 45.1. punkta, 1. uzdevuma “Nodefinēt Latvijas vienotā tēla vērtības piedāvājumu (value proposition)” izpildi un rezultātiem. Informatīvajā ziņojumā, tai skaitā tiek aprakstīta esošā situācijā, kontekstā ar VRP 45.1. punktā noteiktā mērķa aktualitāti, uzsverot tā nozīmi eksporta veicināšanā, tūrisma attīstībā un ārvalstu investīciju piesaistē.

Ja esat paguruši jau no pirmajām rindkopām, tad iesaku nemežģīt prātu un šķirt uzreiz 8. lpp:

Vienotā valsts tēla ieviešanai nepieciešams finansējums 2021.gadam 1 399 761 euro, 2022.gadam 1 367 761 euro un 2023.gadam 1 367 761 euro apmērā, kas definēts Informatīvā ziņojuma Protokollēmuma 4.punktā, iekļauts arī PP “Valsts ekonomiskā tēla ieviešana, lai stiprinātu Latvijas uzņēmēju eksportspēju un ārvalstu investīciju piesaisti Latvijas tautsaimniecības attīstībai” un pēckrīzes ekonomiskās izaugsmes plānā. Jautājums par papildu finansējuma piešķiršanu skatāms Ministru kabinetā likumprojekta “Par valsts budžetu 2021.gadam” un likumprojekta “Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2021., 2022. un 2023.gadam” sagatavošanas procesā kopā ar visu ministriju iesniegto prioritāro pasākumu pieteikumiem atbilstoši valsts budžeta finansiālajām iespējām.

Tātad vēl četri miljoniņi klāt. Vēl viens tesmenis pieaudzēts budžeta govij. Tāds mūsdienu mičurinisms un piedevām ar iezīmētu perspektīvu.

Protams, pupu skaits ir ierobežots, un iepriekšējo gadu favorītus bieži vien piemeklē skarbs liktenis. Tikko kā dzirdēju jaunumus par kādreiz tik brīvi ministru (un it īpaši ministru biroja vadītāju) durvis vērušā Ginta Federa finanšu nedienām, ja var ticēt dažiem avotiem. Vēl pirms dažiem gadiem tas šķistu neiespējami, ka PR firmas īpašnieks, kurš dividendēs mēdza sadalīt sešciparu sumas, netiek galā ar banālu nodokļu rēķinu. Bet pamainās spēku sadalījums valdībā, un še tev!

Bizness privāts, bet naudiņas ta lielākoties sabiedriskas…

Arī šīs tēmas aizsākšanu rosinājušais incidents ar Mediju Tilta peripētijām ir nepārprotami daļa no grūstīšanās pie valstsgovs piena avotiem. Skaidri jūtams, ka Deep White veiksmīgi izmanto savu nemaskēto politisko afiliāciju. Bet process tieši šai momentā sāk tā īsti ieskrieties, tādēļ tēmu paturpināšu pēc kāda brītiņa.

* pirisms un attiecīgi pirists – žargona apzīmējums sabiedriskajām attiecībām (no PR, Public Relations) un šajā jomā strādājošiem speciālistiem.

** – Молчать! Не слова о жопе, господа офицеры!

• Ikviena raksta vai fragmenta pārpublicēšanas gadījumā atsauce uz autoru, tīmekļa vietni un ērla Egila 925. gadā pēc Kr. noslēgto līgumu ar kuršu ķēniņu Lokero ir obligāta. Allr nyta af allr staðr och orðtæki af denna rún måste geðjaðras och bandas med båda mannaforrá, nettstaddr och aftale gørt mellan jarl Egil och kurones riki Lokero den år 925 efter født af ókunnigr kille.

Iegādātās biļetes derīgas

Vingrinājums pašattaisnošanās žanrā

Septiņdesmito gadu beigās, kad dižā padomju tauta gatavojās Maskavas olimpiskajām spēlēm, parādījās ne tikai sadārdzinātas preces ar olimpisko simboliku. To laiku vecākā paaudze vēl turēja atmiņā kompartijas XXII kongresa patētisko solījumu, ka komunisma uzcelšana pamatos būs pabeigta 1980. gadā. Tad nu realitāti ar 20 gadu veciem solījumiem sasaistīja folklorizēts joks:

“TASS ir pilnvarots paziņot, ka solītā komunisma vietā 1980. gada vasarā mūsu valsts galvaspilsētā tiks noturētas olimpiskās spēles. Iegādātās biļetes derīgas.”

Sekojot šai tradīcijai, dārgie bloga lasītāji, solītās gada izskaņas rakstu sērijas vietā būs šis artiķelis. Kā slavenais olimpiskais Miška, kas no gaisa pamāj atvadu sveicienu saraudinātajai  publikai. Kaut kas ir beidzies.

Kā šis viss sākās

Atgādināšu, šī bloga pamattēma bija publiskās komunikācijas jaunā realitāte, kurā sev par lielu apjukumu publika atjēdzās pirms gadiem četriem. Toreiz, – nu jau šķiet neatminami sen, 2016. gada Jāņos, kļuva zināms, ka briti ir nobalsojuši par izstāšanos no ES, ar rezultātu 52:48. Pretēji visu gaišo spēku apelēšanai pie veselā saprāta, pretēji lielā biznesa interesēm, pretēji aptauju diezgan drošajām prognozēm (raksturīga detaļa: viens no uzticamākajiem aptauju veicējiem, balstoties uz pamatīga ekzitpolla rezultātiem, referenduma dienā paziņoja, ka ar 52:48 ir uzvarējuši palikt gribētāji). Politiska zemestrīce, unikāls notikums pēckara politiskajā vēsturē.

Bet pagāja mazāk par pusgadu, un izrādījās, ka breksita balsojums ne tikai nav gadsimta notikums, bet nav pat 2016. gada lielākais sprādziens.

Novembrī Donalds Tramps uzvar vēlēšanās, kurās ar 93+% varbūtību Amerikas austrumkrasta gudrajie profesori prognozēja, bet mēdiju moguli – garantēja Hilarijas Klintones uzvaru. Kas ļoti raksturīgi šim sadalījumam, viņas kampaņa bija notērējusi gandrīz divtik vairāk (jā jā, 350 miljonu vairāk par bagātnieku Trampu), jo klasiskajos masu mēdijos viss ir daudz dārgāk, nekā sociālajās platformās. Bet viņa nedabūja divreiz vairāk balsu, kopā valstī tikai 48:46 (iegūto elektoru skaitā zaudēja, atgādināšu, 232:306). Vēlēšanu otrdienas naktī arī nesekoja Klintones runa, kuru tradicionāli jāsaka vēlēšanas zaudējušajam, un ne tikai viņas nervu sabrukuma dēļ. Šāda runa nebija sagatavota. Visiem gudrajiem ekspertiem bija garantēti skaidrs, ka tāda nebūs vajadzīga.

Toreiz, pirms četriem gadiem, mani izbrīnīja daļas amata brāļu – publiskās komunikācijas profesionāļu – reakcija. Gan privātos, gan publiskos komentāros bez gala tika locītas tādas frāzes kā “tas taču ir ārprāc” un “tas taču tā nemaz nevar būt”. Man nācās atzīt, ka ir liela publikas daļa, kas tiešām nav sapratusi, kas ir noticis. Viņi joprojām domāja, ka šo sabiedriski politisko zemestrīču iemesls ir neizskaidrojams klizmatisks pārpratums. Jaunā realitāte: masu mediju monopola sabrukums, politiskās vides neredzēta saskaldīšanās un sabiedriskās domas pētīšanas instrumentu neadekvātums prasījās apskatāms un analizējams. Šie faktori, kopumā ņemti, izskalo pamatu lielu partiju eksistencei, kas līdz šim nodrošināja elites ietekmi parlamentārās iekārtās.

Šī kārtība ir beigusies, 20. gadsimtā izauklētais PR miška vairs neatgriezīsies un uz šo ballīti iegādātās biļetes vairs derīgas nebūs.

Draugu un kolēģu mudināts, sāku rakstīt par publiskās komunikācijas jauno realitāti, – gan par masu mediju monopola “atcelšanu”, gan par socioloģisko mērījumu iespējām un vietu šādā situācijā, un pie reizes par dažādiem sīkumiem, par kuriem šķitās vietā nedaudz pasmaidīt.

Tā nu pakāpeniski iegriezās tā, ka es it kā sāku publiski ieņemt kādas pozīcijas, turpinu argumentēt par labu kādam viedoklim, pavelkos uz kašķiem tvitersfērā, – viss tas sāka izskatīties pēc tā, ka es vēlos pierādīt, cīnīties, pilnveidot un glābt sabiedrību, – arvienvārdsakot, riktīgs aktīvists no pirmā saraksta. Šis bija aplami.

Es jau sen vairs nekaroju. Bez vajadzības.

Šīgada ķezas situāciju vēl saasināja. Es stingri centos nekomentēt mūsu valdīšanas konkrētos soļus epidemioloģiskā plāksnē, galu galā, situācija bija bīstama, bet tobrīd faktiski neprognozējama. Ir reizes, kad jāļauj strādāt, piešķirot nelielu uzticības kredītu.

Bet tad sākās t.s. nodokļu reforma, īstā vārdā valdības ministru nekompetences un tāda sadzīviska stulbuma parāde, kas jau robežojās ar klīnisku debilitāti.

Bloga redaktors mani bakstīja vai ikdienas, ka “Par to taču jāraksta!!!”. Tik tiešām, materiāls gāzās virsū aumaļām. Aizsāku datorā mapīti, veltītu šai ambrāžai, un krāvu tur iekšā visu sarunāto ārprātu par pašnodarbinātajiem, autortiesību maksas saņēmēju totāli kontrrevolucionāro dabu, dīkstāves pabalstu it kā saistību ar sociālā nodokļa nomaksu (šos pabalstus maksāja no kopējā budžeta, protams), un vēl un vēl un vēl.

Dihlofosa upuri

Publiskā iniciatīva ilgstoši piederēja valdības trīs daiļavām, kuras sacentās apņēmīga stulbuma uzlādētos izgājienos un paziņojumos. Mapīte sāka pārpildīties, apdomāju iespēju to sakārtot kā grieķu mīta kovidjaunlatvisku versiju, Hēras–Ramonas, Atēnas–Ilgas un Afrodītes–Ilzes sacensību par zelta ābolu, uz kura grieķu mitoloģiskā καλλίστῃ vietā būtu ieskrāpēts kaut kas par rūpēm un atbildību. Bet mītā par Parīda tiesu ir groda dramaturģija, kamēr mana mapītē – duļķainas neloģiskas glupības.

Savā ziņā mani izglāba intelekta gigants, finanšu ministrs Reira kgs. Viņam diezgan ilgi bija padevusies taktika, ko krievu folklora ielikusi maksimā ” Помолчи, за умного сойдешь!”. Bet tad budžeta jautājumi vairs nebija apejami, un viņš sāka runāt. Pārspējot visu valdības kolēģu visu iepriekš sastrādāto. Pat tikai referatīvam pārskatam vajadzētu vairāku lapu lielu tabulu, un es atmetu ar roku. Un sāku prātot: kas vainas?

Visi šie personāži tak necenšas sev tīšprātīgi skādēt? Vai viņi ir vainīgi, ka ir stulbi?

Šai brīdī atliksim malā murgus par nodokļiem, kas būtu vairākas reizes lielāki par ieņēmumiem, un par štata darbiniekiem, kuriem visā nopietnībā iesaka kļūt par fiktīvi pašnodarbinātām personām, – lai paliek citai reizei. Kas varētu būt par iemeslu, lai Eiropas Savienības valsts valdības ministrs ar ļoti gudru ģīmi ieteiktu izmantot sovjetiskas represiju metodes attiecībā pret radošiem profesionāļiem?

Atgādināšu, Reira kgs kā aumež piemērotas ieteica sociālas korekcijas metodes attiecībā uz tiem, kas katru mēnesi neuzrāda pietiekamus ienākumus. Ikurāt ka sovjeti 1964. gadā arestēja un notiesāja vēlāko Nobeļa prēmijas laureātu Josifu Brodski. Ne par pretvalstisku darbību, bet par parazītismu. Procesā faktiski tika atzīts, ka Brodskis nav tāds antisociāls elements, kas izvairās no darba principā, bet gan, ka viņa ieņēmumi ir pārāk mazi. Nu precīzs situācijas apraksts, – identisks 1964. gada Ļeņingradā un 2020. gada Rīgā.

Protams, pirms kļūt par Reira kgu, biedrs Jānis Reirs bija sirsnīgs komjaunietis, kas jāatzīst, katram varēja gadīties. Ne gluži katram gadījās būt par komjaunatnes pirmorganizācijas šefu, padlatvijas un vissavienības kongresu delegātu. Bet galīgi ne katram kaut drusciņ prāta paliekas saglabājušam politiķim ienāktu prātā savā oficiālajā biogrāfijā iekļaut karojoša stulbuma apstarotu atziņu, ka “…Kā pārstāvis no tolaik ļoti progresīvās^{[nepieciešama atsauce]} komjaunatnes Centrālkomitejas piedalījas…”

Tātad mūsu valstī trīsdesmit gadu pēc neatkarības atgūšanas ir finanšu ministrs, kurš kāro ieviest sovjetu represijas un lepojas ar komjaunatnes ļoti progresivitāti. Kas notiek?!

Meklēju kādu pavedienu, kādu asi, uz kuras mēģināt šo neticami blīvo materiālu kaut cik loģiski savirknēt. Izdomāju hipotēzi, mapīti pārdēvēju par DIHLOFOSS.

60. un 70. gadi padomijā bija sadzīves ķīmijas preču uzplaukuma laiks, tad arī parādījās kukaiņu indēšanai paredzētais aerosols Dihlofoss, kas pēc būtības ir radinieks indīgām kaujas vielām. Sovjetiskā folklora ir bagāta ar tā pielietojumu, tai skaitā tas pazīstams kā novadējuša alus uzlabotājs (“divi mazi pšiki uz trīslitru burku”). Vai nu tieši tādēļ, vai vēl arī kādu citu iemeslu dēļ visi uz DDVP (O,O-dimetil-O-2,2,-dihlorvinilfosfāts, ķīmiskā viela, kas ir šo insekticīdu zīmolu pamatā) bāzētie produkti kopš 1998. gada ir aizliegti.

Tad nu man ienāca prātā uzburt šādu ainu: pāris aizbrauc uz ģimenes dārziņu un rīku mājiņas dīvānā atrod ieviesušos seškājainus subjektus. Nolemj tos iznīdēt ar modīgo aerosolu, bet telpu īsti nepagūst izvēdināt pirms naktsmiera.

Tā nu romantiskos, bet ķīmiski ne tik labvēlīgos apstākļos tiek ieņemts mantinieks, un viņam neko par to nevar pārmest. Ko nu vēlāk dzīvē sarunā, to sarunā, ja kāds pie tā vainīgs, tad neuzmanīgie vecāki un apstākļu ļauna sakritība.

Hipotēze nobruka pie datumu pārbaudes. Lai arī minētais preparāts pasaulē ir kļuvis pieejams 1961. gadā, padomijā tas acīmredzot ražošanā ir nonācis nedaudz vēlāk, bet mūsu ļoti progresīvais komjaunietis ir dzimis 1961. gada septembrī. Tiesa, kāda ķibele sadzīves ķīmijas jomā bijušajam progresīvajam, tobrīd kapitālistam Reira kgm varēja atkal gadīties 2002. gadā, kad figurants bija kļuvis par (yesss!) AS “Ķīmiskā rūpnīca “Spodrība”” valdes priekšsēdi. Mana nojauta par aerosolu nozīmi mūsdienu politikā bijusi intuitīvi pamatota, bet, – nu ko tur vairs. Izpūstu dihlofosu nesavāksi, arī šis miška ir aizlidojis.

Sķirstīju izdrukas un citātus, fonā klausoties Rīgas vēlēšanu rezultātu apsūkāšanu mēdīkļos, un uznāca ārkārtīgi asa Déjà vu sajūta.

Reiz tā jau ir bijis

Sajūta bija 1:1, ikurāt kā 70. gadu vidū. Toreiz es biju LVU FizMatu students, un manī pamazām, bet noteikti nobrieda apņēmība: es gribu ārā. Tas nav mans pienākums, – strīdēties ar komjauniešu aktīvistiem, klausīties viņu priekšnieku standartstulbās runas. Un es nevēlējos ar to cīnīties, jo neredzēju, par ko un kā labad. Es izkāpu no šīs kroplās, divkosīgās un mazjēdzīgās ņemšanās. Mierīgi, bez skandāliem un lekšanās. Savācu no komsorgiem savu uzskaites kartīti, bet nekur to vairs nenesu.

Komjauniešu aktīvistus, kas man vēl kādu laiku uzmācās ar lozungiem tipa tas tagad visiem ir obligāti jādara vienkārši sūtīju dirst, un šamie pēc laiciņa atstājās.

Ceļš uz tolaiku “lielo” karjeru man bija slēgts, vēl vairāk, pat tāds sīkums, kā brauciens ar jaunatnes sporta komandu uz Polijas Tautas republiku man nepienācās, jo man dabiskā kārtā nebija iespējams dabūt harakteristiku–rekomendaciju no komjaunatnes komitejas. Bet jau toreiz biju apmierināts ar iznākumu kopumā: es varēju dzīvot distancēti no brežņevlaiku institucionālās divkosības, un man tas bija svarīgi. Un manai reālajai, fotogrāfa un fotomateriālu speciālista karjerai, tas nāca tikai par labu.

Tas pats arī šoreiz: es vairs neredzu, par ko un kā labad cīnīties. Un tas arī nekad nav bijis mans plāns, šī bloga kontekstā. Savus karus esmu izkarojis jau sen, un jaunajā, progresīvi eiropareizajā sabiedrībā man nav nekas jāpierāda, tāpat kā pirms 40+ gadiem brežņeviskajā.

Piedevām ir iezīmējusies būtiska paaudžu maiņa visā sociālajā spektrā, šīgada Rīgas domes vēlēšanas ir skaidrākais atgādinājums visiem tiem, kas līdz šim to nav sapratuši vai nav gribējuši saprast. Laiki mainās. Mainās vērtību uzstādījumi un to komunicēšanas mehānismi, un tam līdzi nāk jauna paaudze. Neatkarīgi no tā, vai tie būtu labējie vai kreisie, konservatīvie vai liberāļi, – tie būs jauni cilvēki, kuriem būs jāizkaro šodienas un rītdienas klopes.

Es esmu tur bijis. Man to nevajag. Ne uzrādīt, ne pierādīt. Un citiem arī ne.

“A, kas tja byus?”

Virsraksts ir nošpikots no objekta, ko pirms pāris gadiem ieraudzīju, iebraucot Aglonā no Šķeltovas puses. Bija uzradusies jauna būve, un es izsaucos: kas te būs? Bet uz otras fasādes tieši tas pat jautājums arī greznojās izkārtnes veidā, šķelmīga latgaliskā humora apstarots.

Tad kas būs šeit, pirms četriem gadiem notikušo satricinājumu rezultātā aizsāktajā blogā?

Nu nekas tāds.

Centīšos uzrakstīt kādas piezīmes par to, ar ko pašlaik nodarbojos, – foto arhīvs, klasiskās melnbaltās fotogrāfijas tehnoloģija, skennēšana, un ap to grozīgas tēmas. Pie veiksmes varētu arī par otru svarīgāko savu nodarbi, kulināriju teorijā un praksē. Nu un lietainā laikā varētu būt arī pa kādam komentāram. Bez pamācībām un līšanas uz kašķi.

Vairs nekarošu, var taču vienkārši pasūtīt dirst, un miers.

Iegādātās biļetes derīgas, protams.

Visnotaļ Jūsu,

Mārcis Bendiks

Redakcijas piebilde par raksta tapšanas apstākļiem.

Uz redakcijas uzstājīgajiem lūgumiem iesniegt šeit publicēto rakstu, pēc vairāk nekā mēneša gaidīšanas no autora saņēmām šādas dzejas rindas:

KALNĀ KĀPĒJS
 
. . . Tad kļūsi vientulīgāks gads pēc gada,
No tevis atšķelsies pēc drauga draugs,
Rets ceļotājs, kas būs tev dvēslē rada,
Un reta puķe, kas tev klintīs augs.
Tad zudīs arī tie, -…

RAINIS

Uz redaktora aizrādījumu, ka a) tas nav M. Bendika orģināldarbs; b) tur nav pat 200 zīmju; c) par šito mēs nemaksāsim, autors iesūtīja apjomā lielāku, dzejas paraugu, kura beigās bija pievienojis savas interpretācijas un komentārus, pirms kuru lasīšanas jums nāksies apstiprināt, ka esat vismaz 18 gadus vecs.

Сергей Михалков

Заяц во хмелю
В день именин, а может быть, рожденья,
Был Заяц приглашен к Ежу на угощенье.
В кругу друзей, за шумною беседой,
Вино лилось рекой. Сосед поил соседа.
И Заяц наш как сел,
Так, с места не сходя, настолько окосел,
Что, отвалившись от стола с трудом,
Сказал: «Пшли домой!» — «Да ты найдешь ли дом? —
Спросил радушный Еж.—
Поди как ты хорош!
Уж лег бы лучше спать, пока не протрезвился!
В лесу один ты пропадешь:
Все говорят, что Лев в округе объявился!»
Что Зайца убеждать? Зайчишка захмелел.
«Да что мне Лев! — кричит. — Да мне ль его бояться?
Я как бы сам его не съел!
Подать его сюда! Пора с ним рассчитаться!
Да я семь шкур с него спущу!
И голым в Африку пущу!..»

…

(18+) M. Bendika komentārs:

Kanoniskie parodiju varianti citēšanai:
“Хозяйка – блядь, вино – говно, Паштет – из ебаной конины, Подайте шляпу и пальто – ЕБАЛ Я ВАШИ ИМЕНИНЫ!!! ” 
“Обед – хуйня! Хозяйка – блядь! И в общем, мне на всех плевать! Подайте шляпу и пальто И проводите до метро”
Es pats biežāk citēju pirmo, ar variantu par kotletēm:
Хозяйка – блядь, паштет – говно,
котлеты били из  конины,
Подайте шляпу и пальто – 

Redakcija: Vai M. Bendika nodoms bija ko vēstīt saviem uzticīgajiem lasītājiem, vai varbūt viņš deva mājienu bloga redaktoram par četru gadu sadarbības novērtējumu, nav zināms. Galu galā solītais raksts tika iesniegts un ir nodots Jūsu vērtējumam, pārējais ir vēsture.

Benedikts Ingibjorgs

2020. gada novembrī

Autori un pašnodarbinātie, kravājiet mantiņas!

Ražīgākais bloga autors, pensionētais publicists Mārcis Bendiks ir cietis divas pazemojošas sakāves – pirmā – atzinis, ka šobrīd uz parlamentu aizdzīto nodokļu labojumu apjoms un debilitātes līmenis pārsniedz viņa spējas šo nelaimi aprakstīt, un otrā – bijis spiests atzīt, ka pilnībā piekrīt Andai Rožukalnei viņas publiskajā kašķī ar Finanšu ministrijas sēnēm par pašnodarbināto statusa piemērošanu žurnālistiem. Otrais gadījums tiks pieminēts zemāk klausāmajā materiālā, bet pirmā kapitulācija ir galvenais cēlonis šim rakstam. Pensionētajam publicistam bija skaidrs, ka rakstu par kaut ko tik depresīvu, kā šīs valdības nodokļu reformu apdiršana kritizēšana, neviens nebūs ar mieru lasīt, tāpēc izvēlējās vieglāko ceļu un devās uz podkāstu to visu izstāstīt. Ar to vēl nebija gana, lai pašam būtu mazāk jārunā, viņš pieaicināja sarunai grāmatvedības ekspertu – Annu Braķi.

Anna Braķe

Visu 2 stundas garo sarunu varat noklausīties sekojot šai saitei podkāts “Kancele” epizode “Nabagu zupa no nodokļu atgriezumiem un likumu izstrādājumiem” , bet ja esat gatavs samierināties ar sarunas fragmentiem, tad piedāvājam tos noklausīties tepat blogā, un pēc tam, protams, doties uz šo saiti un noklausīties visu sarunu.

Fragmentus no ieraksta laipni mums sagādāja podkāsta “Kancele” autors un producents, Juris Garjāns.

BRĪDINĀJUMS!

Izvēlētie fragmenti nav sakārtoti hronoloģiskā ierakstīšanas secībā un daži no tiem ir puses no parasta radio raidījuma garumā, tāpēc pie katra norādīts konkrētā fragmenta garums. Izvēlies atbildīgi!

1. Ko valdība ir nosūtījusi uz lemšanu Saeimai (fragmenta garums – 1 minūte)

2. Garais skaidrojums par nodokļiem autoratlīdzību saņēmējiem (fragmenta garums – 14 minūtes)

3. Vai autoriem ir jākļūst par pašnodarbinātajiem (fragmenta garums – 1 minūte)

4. Kas notiks ar autoriem 2021. gada jūlijā (fragmenta garums – 8 minūtes)

5. Vai valsts autoriem palīdzēs (fragmenta garums – 1 minūte)

6. Rožukalne un Bendiks iebilst pret aicinājumu pārkāpt likumu, un visiem autoratlīdzību saņēmējiem ir vieta cietumā (fragmenta garums – 2 minūtes)

7. Pašnodarbināta personā – sociālo nodokli maksā, bet pret bezdarbu apdrošināts nav (fragmenta garums 1 minūte)

8. Autori un norēķini ar Eiropā reģistrētiem PVN maksātājiem (fragmenta garums 2 minūtes)

9. Ko minimālais sociālais nodoklis nozīmēs darba devējam (fragmenta garums 6 minūtes)

10. Darba devējs var rēķināties, ka viņš nevarēs rēķināties ne ar ko (fragmenta garums 2 minūtes)

11. Vēsturiska atkāpe par “hohdebiliem” (fragmenta garums – 1 minūte)

12. Cik mums atlicis laika sagatavoties pārmaiņām, un kas tieši ir jāsagatavo (fragmenta garums – 1 minūte)

13. MUN maksātāji un PVN pēc 1. janvāra (fragmenta garums – 1 minūte)

14. Pašnodarbinātie 2022. gadā (fragmenta garums 2 minūtes)

15. Cik nodokļu maksātāji samaksās par nodokļu reformu (fragmenta garums – 1 minūte)

16. Vai ir reāli, ka janvārī sāks darboties jaunā sociālā nodokļa uzskaites sistēma (fragmenta garums – 1 minūte)

17. Kāpēc šo reformu neapturēs un neatcels (fragmenta garums – 1 minūte)

18. Kas to visu izdomāja ( fragmenta garums – 1 minūte)

19. Secinājumi. Kas ir jādara mazā biznesa cilvēkiem (fragmenta garums – 1 minūte)

20. Sazvērestības teorija un latgaliešu gudrība (fragmenta garums – 1 minūte)

21. Bonus track. Quiz.

Paldies, ja biji tik pacietīgs un noklausījies, atgādinu, ka pilnu ierakstu divu stundu garumā mierīgai baudīšanai sestdienas priekšpusdienā vari noklausīties skeptiskā podkāsta “Kancele” platformās un šeit

Svira. Konservatīvo autoru grāmatas latviešu valodā. E7 – Kancele

Saruna ar Jāzepu Baško junioru, jaunu cilvēku, bet vecmodīgu praktiķi Jāzepu Baško junioru. kodoka.lv https://www.kodoka.lv/ 00:30 Iedodiet man atbalsta punktu, un es pacelšu Zemi. Teorētiskie uzdevumi un praktiskie risinājumi. 02:30 Iepazīšanās tviterī un, izrādās, es neesmu vienīgais The Spectator lasītājs; 03:30 Python programmētāju konferences un cock – code of conduct; 06:00 Londonas latviešu basketbola komanda BLM vasarā; 07:30 The Guardian, BBC sporta lapa un klimata Grēta – kā progresīvam cilvēkam pareizi būt rasistam; 10:00 Pirmās Mareja un Skrūtona grāmatas, konservatīvisma filozofija, lēmums nemācīt britus, kā dzīvot, atgriezties Latvijā; 12:00 Grāmatu un autoru saraksts: Douglas Murray The Madness of Crowds: Gender, Race & Identity The Strange Death of Europe: Immigration, Identity, Islam Roger Scruton How to Be a Conservative Patrick J. Deneen Why Liberalism Failed (Politics and Culture) Thomas Sowell  Theodore Dalrymple Life at the Bottom: The Worldview That Makes the Underclass 13:00 Āfrikas tirdziņš ar sarkano Londonas autobusu fonā; 14:00 Neiecietība, robežu noteikšana, ierastā kārtība un distances metri; 16:00 Latvijas konservatīvo politiķu tumsonība; liberālisms, kā vienīgā izvēla intelektuāļiem; 18:00 Kam jālasa grāmatas – politiķiem vai “tautai”; 19:30 Kas tie par konservatīvajiem, kuri nav lasījuši šīs grāmatas angliski, kāpēc jātulko? 22:00 Cilvēki, kuri bez cīņas atdevuši valstij savas brīvības – vai viss jau nav nokavēts? 25:00 Sarakstā neiekļautā “Kas ir laulība” – pirmā grāmata, kas izdota, diena Oksfordā ar Brian Lapsa, kāpēc šo grāmatu ieteica izdot Latvijā; 28:30 Homofobijas mīti un politkorektuma inflācija Latvijā; 30:00 Grāmatas argumenti strīdā ar homofobu medniekiem, veselais saprāts pret tehnokrātiem-ekspertiem; 32:30 Grāmatas “Kas ir laulība” tapšanas vēsture, kur paliek laulība, ja no tās var “izstāties” un saderināšanās dāvana; 35:00 ASV protestanti vai Latvijas ateisti – kas ir grāmatas auditorija? 36:30 Latvijas grāmatizdošanas īpatnības, ziedotāji un dāvanas; 37:00 Kāpēc izdot grāmatu, ja visu var atrast internetā, pusaudzis striptīza klubā; 41:00 Biezā āda, projekts kurš izdosies, kuras būs nākamās grāmatas, un kad tās iznāks? 44:30 Mūsdienu Latvijas konservatīvās filozofijas un politikas publicistika, kuras nav, to caurumu var aizlāpīt ar tulkojumiem; 46:00 Grāmata ir iedrošinājums runāt, skaļi izteikts vārds, nevis pārliecība nosaka tavas brīvības robežu; 47:00 Konservatīvie izmirst, jaunie noliedz autoritātes, katrs personīgi ir atbildīgs, lai nepārtrūkst aplis; 49:00 Nodarbošanās, kam ir jēga, darbs, talants, darīt to, kam ir sakars ar citiem cilvēkiem, gandarījums sev un jēga cilvēkiem. Autors un producents Juris Garjāns  — Send in a voice message: https://podcasters.spotify.com/pod/show/jurisgarjans/message

1. Svira. Konservatīvo autoru grāmatas latviešu valodā. E7 54:39
2. Kuru ārstēs, un kuru drīkst neglābt? Covid pacientu šķirošana. E6 01:02:41
3. Zolīte – turnīrā, internetā vai pagalmā. 1. saruna. E5 01:28:47
4. Kurš vilks ragaviņas? Vecumdienas mežā, pagrabā vai valsts maizē. E4 01:28:20
5. Pārcēlājs. Guna Zelmene un grāmatas. E3 01:33:04

Bloga ilustrācijai izmantos Valsts kancelejas foto.

Krāniem jāstrādā!

Replika par faktu daļēju apstiprināšanos

Rudenī būs desmit gadu jubileja notikumam, kas mūs visus iepriecināja 10. Saeimas vēlēšanu laikā. Toreiz TV diskusijā Valdis Dombrovskis  atbalsoja Ainaram Šleseram izsprukušo frāzi par krāniem, kam jāstrādā lidostā. Ierasti pieglaimoties kārā akadēmiskā branža atrada par iespējamu gada teicienam nominēt Dombrovski, nevis īsto autoru.

Krāni un buldozeri

Par spārnoto teicienu žūrija, kurā darbojās valodnieki un rakstnieki, atzinusi teicienu “krāniem un buldozeriem jāstrādā lidostā”, ko vēlēšanu priekšvakara diskusiju raidījumā Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (V) pateica, atkārtojot Saeimas deputāta Aināra Šlesera (PLL) sacīto “krāniem, būvniekiem jāstrādā lidostā”.

Jo daļēja patiesība jau tā bija, ko tur liegties.

Padrūmajā kovidiskās pašarestēšanās laikā krānu tēmu pavisam jaunā līmenī pacēla Alda Gobzema paziņojums par iešanu uz visu banku, kas izrādījās skandalozs apgalvojums par Arta Kampara paškrānošanos video un tā sūtīšanu, mūsdienīgi, e–vidē. Raksturīgi, ka skandāls ir laikmeta elpas apdvests arī pēc būtības, proti, skandāls pa rubli, bet pašu krānu neviens nav redzējis.

Mana paaudze mīļā piemiņā tur sovjetu anekdoti par anonīmu sūdzību partkomam un profkomam, ka rūpnīcas galvenais inženieris uz sava dzīvokļa balkona turot kazu, ko pa nakti drāž pie ragiem turēdams seksuāli izmanto. Skandāls milzīgs, tiek norīkota komisija, un tā secina: sūdzībā minētie fakti daļēji apstiprinājušies. Proti, inženiera dzīvoklim ir balkons. Kazas gan nav, bet balkons ir. Tātad daļa faktu ir patiesa.

Līdzīgi šķiet būs ar Arta Kampara krānu lietu, jo visticamāk, ka fakti ir vismaz daļēji patiesi. Man grūti iztēloties, kas Artim būtu jānodemonstrē, lai visā Gobzema apgalvojumā nebūtu itin nevienas patiesības skaidiņas. Gan jau ka balkona analogs būs joprojām atrodams, lai arī bez kazas.

 

Raksturīgi, ka visa šī ambrāža pilnība iekļaujas Gobzema politiskās komunikācijas stilā: tiek izkliegti graujoši fakti, un tie daļēji apstiprinās. Kā paša zvērētā čemodānu kārtošana un aizbraukšana no mūsu dievzemītes gadījumā, ja pats nekļūs par premjeru. Čemodāni ir, aizbraukšana izpaliek. Jo premjers jau arī Gobzems daļēji bija, nu kandidāts, ne gluži premjers. Fakti daļēji patiesi, ko tur liegties.

Un krāniem jāstrādā, tā tas bija pirms desmit gadiem, un tā tam jābūt arī karantīnas laikā. Dažs labs urbinās degunu tepat vietējā TV translācijā, cits bubinās acīmredzamas patiesības TV intervijās no Briseles, bet vēl kāds turpinās pārkrāmēt naudu no tumbočkas uz bibliotēku un atpakaļ kaut kur Tukuma pusē.

Un gan jau apstiprināsies arī visi solījumi par miljardu izdalīšanu plašām darbaļaužu masām to nestrādāšanas laika luknai apmaksai, un klāt vēl divi vagoni prēmiju naudas dakteriem un māsiņām. Apstiprināsies daļēji, kā jau mūsdienu faktiem pieklājas.

 

Ikviena raksta vai fragmenta pārpublicēšanas gadījumā atsauce uz autoru, tīmekļa vietni un ērla Egila 925. gadā pēc Kr. noslēgto līgumu ar kuršu ķēniņu Lokero ir obligāta. Allr nyta af allr staðr och orðtæki af denna rún måste geðjaðras och bandas med båda mannaforrá, nettstaddr och aftale gørt mellan jarl Egil och kurones riki Lokero den år 925 efter født af ókunnigr kille.

Nafta par velti, skrūve par polšu

Replika par humanoīdu pielāgošanās spējām

Safārētā sensācija par naftas negatīvo cenu izraisīja publikā ekonomiski erotisku fantāziju uzliesmojumu: nu tik sāksies lukna dzīve, iebrauksim benzīntankā, pieliesim bāku un mums pie kases piemaksās! Nu neko daudz varbūt, bet tak jau kāda kapeika. Un ja reiz degviela būs par velti, mūsu dzīve mainīsies, ak kā mainīsies!

Šī replika nebūs ne par to, ar ko atšķiras reālas naftas cena no naftas kontraku cenas, ne par to, ka benzīns netek kā bērzu sula no saurbtiem kokiem, ne arī par to, ka benzīna cenu uzpildes stacijā pamatā veido nodokļi un viskaukascits, ne sākotnējā izejviela. Un ne vārda par pasaules energoresursu ģeopolitiskajiem un makroekonomiskajiem aspektiem.

Un vēl, dārgo lasītāj, ja tevi kaitina atmiņas par seniem laikiem, piepušķotas ar vecām anekdotēm, – arī tad šī lektīra nav domāta tev. Tālāk būs par to, ka puslīdz brīvā tirgū ikkatras izmaiņas, gan pakāpeniskas, gan pat diezgan krasas, izraisa pāreju uz jaunu līdzsvara stāvokli. Un kādas atsevišķas preces lētums, vai arī citas dārgums, pats par sevi mūsu dzīvi radikāli nemainīs.

Vēlreiz un lēni par to (Covid19) pašu (II daļa)

Izvērstas atkāpes par jau publicēto

Pirms nedēļām divām, pie reizes atgādinot par pašizsludināto moratoriju attiecībā uz valdības apdiršananu rīcības komentēšanu līdz ārkārtas stāvokļa pirmā termiņa beigām, šeit blogā publicēju kāda sava preses komentāra plašāku versiju, kura pirmajā daļā izvērsos par skaitļu pašhipnotisko spēku, kā arī iespraudu vēsturisku atgādinājumu par to, ka jaunas sērgas atnāk un paliek šeit uz dzīvi. Un sabiedrība ar laiku tam piekārtojas.

Otrā iztirzājuma daļa bija paredzēta atlikušajām divām tēmām: kāda būs sabiedriski politisko un makroekonomisko procesu attīstība. Mana vilcināšanās šo prātojumu daļu pabeigt ir gauži saprotama: informācija nāk klāt milzu lēveņiem, visu izķidāt nevar pagūt, bet uzrakstītās oriģinālas idejas izrādās novecojušas vēl pirms pabeigta rindkopa.

Sarindojot savas atlikušās piezīmes, iznāca tādas kā trīs kaudzītes:
– tēmas aspekti, ko manuprāt skaidri saprotu;
– makroekonomiskie skaitļi, kuru ietekmi nu nekādi nevaru saprast,
– un tad vēl gauži spekulatīvi pieņēmumi par mūsu varonības apstaroto ceļu uz zilo tāli un gaišo nākotni, kurā visiem mums būs ļauts diet. Pēc tam.

Vēlreiz un lēni par to (Covid19) pašu (I daļa)

Izvērstas atkāpes par jau publicēto

Rīgas Apriņķa avīzes aicinājums rakstīt par C19 nāca drusku tā kā nelaikā: savu krīzes sākuma posma sakāmo jau biju publicējis blogā, savukārt avīzē feļetonam atvēlētā vieta būtu daudz par mazu nopietnākai analīzei, un piedevām esmu apņēmies nelamāt valdību vismaz līdz 14. aprīlim. Izčinkstēju no redaktores dubultu laukumu, un visnotaļ kompresētā veidā uzrakstīju par savu redzējumu, cik nu neitrāli iespējams.

Artiķelis izraisīja interesi, bet daži jautājumi rāda, ka daudz kas no tā bijis pārāk grūti uztverams teksta konspektīvā stila dēļ.

Tad nu šeit nāks pilnāka versija, ar pagarām atkāpēm ilustrācijai un manu prātojumu pamatošanai. Un jāatkārto: šeit nebūs ne valdības kritikas, ne padomu, kā rīkoties tālāk. Centīšos ieskicēt scenārijus, kas izriet no loģiskiem secinājumiem. Ko ar to visu iesākt, – lai paliek citai reizei.